Visskaistākais brīdis šajos Ziemassvētkos bija, kad pēc baznīcas gājām uz jūru. Līdzi vilkām arī pagānisko bluķi. Šogad bluķis bija tik pamatīgi sadedzis, ka līdz jūrai viņu aizvilkt nemaz īsti nevarēja - izskatījās, ka tas varētu jūru nesasniedzis sašķīst sarkani kvēlojošās oglēs. Tad nu bluķis tika nests, nevis vilkts. Jūra bija mierīga kā ezers, bluķis iekrita ūdeni un labu brīdi negrima, skatījās uz krasta pusi sarkanām acīm. Tad nodzisa acis un palika tumsa, ūdens, zvaigznēm pilnas debesis. Tik skaidru nakti neatceros Ziemassvētkos pieredzējusi. Klusa, klusa nakts. Bez vēja, bez sniega, bez lietus. Pilnīgi skaidras debesis, redzami zvaigžņu miljoni. Tieši no jūras vidus izauga un pāri visām debesīm liecās Piena ceļš.
Kad citi sāka iet uz māju pusi, mēs ar tēti vēl mirkli pastāvējām pašā ūdens malā. Man šķiet, ka arī viņš tobrīd domāja par mūsu mirušajiem - mammu, vecotēvu, omīti. Par tiem, kurus šogad pavadījām mūžībā. Nezin kādēļ man tobrīd likās, ka mirušie ir līdzās. Mamma noteikti. Vēl pirms gada mēs pa to pašu ceļu cauri priežu mežam gājām uz jūru Ziemassvētku vakarā, un mamma nāca līdzi. Viena no mums, dzīvajiem. Tagad viņa ir tur - zvaigžņu gaismā. Klusumā virs jūras. Ziemassvētku nakts debesīs.
Klusēdami abi ar tēti kāpām augšā kāpās, gājām cauri mežiņam uz mājām, kur visos logos silta gaisma. Mirušie palika ziemas naktī. Dzīvie sēdās pie galda un svinēja Ziemassvētkus.