Atkusnis
Parkā ir bieza migla, sniegs kūst, bet zeme vēl ir sasalusi - takas ir stingras, viegli izstaigājamas. Nebiju šeit bijusi vairāk kā mēnesi. Izstaigāju visu. Jābrauc šurp biežāk. Man šeit vienmēr patīk - ziemā, vasarā, pavasaros un rudeņos.

Aizbraucu šodien arī līdz Talsiem, lai sapirktu dārzeņus. Man ļoti patīk iepirkties Talsu tirgū. Izvēle ir gana liela manai gaumei, pārdevēji ir vietējie, kas tirgo paši savu dārzu kartupeļus, kāļus, ķirbjus, ābolus un vēl visu ko. Viss vienkāršs un saprotams, garšīgs un svaigs. Turpat blakus medus burkām un sakņu groziem pārdodas arī adītas zeķes un katūna priekšauti, kā arī sēru vainagi kapiem. Vēl var nopirkt kaltētus ābolus ķīselim un zāļu tējas. Sapirkusi visādus ēdamus labumus, beigās vēl nopirku arī sārtu hiacinti podiņā.

Vietējā konditorejā, kur pārdevēja izskatās kā dāma no Tulūza-Lotreka bildēm, izdzēru kafiju ar pienu un apēdu sklandurausi. Tie ir mani mazie Talsu rituāli.

Braukt no Rīgas pa visu lielo miglu bija neticami skaisti. Vietām nevarēja redzēt ne kokus, ne krūmus, abpus ceļam balti lauki, un priekšā pelēka miglas siena. Pa visu lielo miglu izstaigāju arī Parku. Aizgāju līdz savai mājai, ieskatījos verandā, pabradāju pa sniegu ābeļdārzā. Tālumā pamanīju stirnas. Arī viņas mani pamanīja un kādu brīdi stāvēja nekustīgi un mani vēroja. No koku zariem pilēja ūdens, sniegs zem kājām kusa, upē vietām vēl bija biezas ledus kārtas, bet citur ūdens dancoja palēkdamies.

Ne ziema, ne pavasaris. Februāra atkusnis.