Nu labi. Lai viss neizskatītos tik idilliski, pastāstīšu, ka mierīgajā pēcpusdienā ietilpa arī izstādes atklāšana, kuras laikā es sadzēros karstvīnu vairāk kā būtu bijis prātīgi. Attapos pie bāra letes sapņaini pļāpājot ar pusi, kurš par mani ir kādus 12 gadus jaunāks, bet viņa silti brūnās acis mani ļoti valdzina jau ne pirmo izstādes atklāšanu. Puika vēl mācās skolā. Bet nu tās acis! Nevis vienkārši brūnas, bet tādā krāsā kā upes ūdens, kurā iespīd saule. Brūnais ar tādu kā zeltu dziļumā. Kā Borisa Bērziņa brūnais. Kā medus uz rupjmaizes. Skaisti taču. Kā lai neaizsapņojas, tādās acīs skatoties?
Tas tā - turpinu gada apņemšanos rakstīt par puišiem.
Patiesībā vēl arvien neesmu īsti atskurbusi no pamatīgās karstvīna devas.