Labdien svētkos!

Esmu tepat. Mana dienasgrāmata (pieraksti līniju kladē) tā arī nav atradusies. Cibas dieviņš šoreiz nepalīdzēja. Ļoti žēl.
Notika viss tā. Iegāju Čili picā padzert kafiju. Gaidot kafiju, izņēmu no somas kladi, lai pierakstītu vienu ideju izstādei. Pilnīgi skaidri atceros, kā brīdi, kad man tika atnesta kafija, ieliku somā kladi un pildspalvu. Stundu vēlāk poliklīnikā, gaidot rindā uz plaušu rentgenu, atklāju, ka klades somā nav. Zibenīgi sazvanīju čili picu, tur neviens nekādu kladi redzējis nav. Aizgāju vēlreiz līdz tai sasodītajai picai, pārbaudīju, izrunājos ar personālu, tiešām nekādas klades ne uz, ne pie, ne zem galda nav un nav bijis. Turklāt es arī atceros, kā projām ejot atskatos uz galdiņu, lai pārliecinātos, ka neko neesmu aizmirsusi. Jā, es tā daru - vienmēr paskatos, vai kaut kas nav palicis.
Tā nu, manuprāt, ir noticis mistisks izčibēšanas gadījums. Klade ar visiem maniem mīļajiem Japānas pierakstiem ir izgaisusi kosmosā.

Mēģinu iztēloties, kas varētu būt noticis. Piemēram, tikko pēc manis pie galdiņa ir pienācis kāds cilvēks, ieraudzījis kladi, paņēmis un ... tālāk es nezinu. Izlasījis. Izmetis miskastē. Ko vēl var izdarīt ar atrastu svešu dienasgrāmatu? Kladē bija rakstīts mans vārds, e-pasts un telefona numurs. Neko tādu parasti dienasgrāmatā nerakstu, bet šajā kladē pirmo reizi pēkšņi iedomājos, ka jāuzraksta, kam klade pieder. Ja nu kas. Ja kāds būtu gribējis to atdot, būtu mani varējis sameklēt momentā. Tātad negribēja. Es vēl arī radio nosūtīju izmisīgu sludinājumu, lai piesakās atradējs. Atlīdzību garantēju utt. Šausmīgi stulbi. Un žēl.

Nu viss. Tagad jāaizmirst un jāliekas mierā.

Iešu šodien pie draugiem uz svētkiem. Būšot vistas cepšana. Lai jums, mīļie cibiņi, jauka diena un labi svētki.

Nu labi, vēl pašu pēdējo reizi - ja kāds kaut kur pēkšņi atrod dienasgrāmatu sārtos vākos, lūdzu piesakieties pie manis. Atlīdzību un pateicību garantēju.