Nāve un dzīvība sadūrās dīvainā cīņā,
dzīvības valdnieks, kaut krita,
tomēr dzīvo un valda.
Saki mums, Marija, ko redzēji ceļā?
"Es redzēju kapu jau tukšu
un augšāpmieceltā godību."
(No Lieldienu sekvences)

Šogad Lieldienas ir citādas. Tāpēc, ka es esmu redzējusi, kā mirst mana mamma, un esmu pavadījusi viņu cik vien tālu iespējams, un sajutusi, kā mamma aiziet un es palieku šajā pusē - dzīve. Es esmu dzīva un neko par nāvi nezinu. Es tikai biju blakus, kamēr mamma vēl bija šeit. Bet tagad viņas nav, un es to tik skaidri jūtu. Viņas nav ne istabās, kur viņa dzīvoja, ne viņai piederošajās lietās, kuras es palēnām šķiroju, kārtoju, atdodu nabagiem vai metu laukā. Viņa nenāk pie manis sapņos. Tikai domās. Viņas vairs nav šajā pasaulē. Manī gan.

Tāpēc Lieldienu nakts man šogad šķiet kā vēl viena piemiņas zīme, un es mēģinu domāt, ka tagad mana mamma varētu būt daļa no gaismas, no uguns, kas tiek iedegta Lieldienu naktī. Ka viņa ir vārdos, kas stāsta par mūžību, lūgšanās, viņa ir tajā neredzamajā pasaulē virs altāra, virs baznīcas, virs debesīm. Bet es nezinu, protams. Es tikai ceru.

Biju uz nakts misi Katoļu ģimnāzijā. Sniga sniegs un ugunskurs pie baznīcas negribēja degt, bet Lieldienu svece gan aizdegās uzreiz un visas mazās svecītes cilvēkiem rokās arī dega spoži un mierīgi. Baznīcā, kamēr tika lasīti visi garie lasījumi no Vecās Derības, es šausmīgi nomocījos ar miegu, bet pie Jaunās Derības jau atžirgu un beigās dziedāju visiem priecīgi līdzi alleluja. Es reizē priecājos un skumstu. Tās ir vislielākās skumjas, ko jebkad esmu sajutusi. Bet arī prieks tagad ir kļuvis lielāks un dzīvāks. Man liekas, ka es tagad mazliet vairāk zinu, kā tas ir - būt dzīvam.

Kristus augšāmcēlies!
Priecīgus visiem svētkus!