Kopš mēs ar ZS šķīrāmies, es vairs vasarās nedzīvoju Parka mājā ar verandu. Tā bija mūsu māja, vienai tur būt man nekad nav īsti bijis drosmes. Pagājušo vasaru es mūsu māju iztīrīju, izmetu mantas, aizvedu projām traukus, grāmatas. Daudz visādu lietu sadedzināju. Mājā palika tikai mēbeles, slota un spainis, dažas pēc pelējuma smakojošas segas un elektriskais sildītājs.
Divus gadus māja stāv tukša. Es tur dažreiz aizeju, brīdi pastāvu dārzā, paskatos, kā tur viss aizaudzis. Tagad tur zāle saaugusi man līdz pleciem. Upeņu krūmi tikko saskatāmi starp suņuburkšķiem. Mana puķu dobe zem verandas logiem ir pilna ar nezālēm, bet starp balandām un nātrēm ir arī pa kādai ziedošai lilijai, un zemāk, zālē ieauguši, ir lavandas krūmi. Zāle trekna, pilna dzīvu radību. Tikko es speru kādu soli, man zem kājām šņirkst gliemeži. Mēģinu kustēties maz un lēnām.
Visu šo laiku, kopš mēs ar ZS esam pametuši māju, es laiku pa laikam redzu savādu sapni. Es atgriežos kādā vietā, kas man kādreiz ir bijusi ļoti svarīga. No tās nekas daudz vairs nav palicis pāri. Ir drupas, sabrukušas sienas, izmīdīta zeme, kurā aug nezāles. Es stāvu un skatos uz šo vietu, un domāju, vai to būtu iespējams atjaunot. Sapnī es vienmēr izjūtu skaudras skumjas par zaudētu. Es atceros, ka šī ir vieta, kurā esmu bijusi ļoti laimīga. Vislaimīgākā vieta manā dzīvē. Un viss tur ir gājis bojā.
Nebūt ne uzreiz sapratu, ka vieta, kurā atgriežos sapņos ir mana māja ar verandu. Vai varbūt vēl vairāk - tas ir laiks, kad mēs ar ZS bijām kopā. Vairākas vasaras. Mums bija pašiem sava māja, kurā kopā pavadījām vasaras. Nekā daudz vairāk mums nebija. Nekā sava. Mēs nepratām būt pieauguši un sakārtot savu dzīvi, tā lai būtu kopā pa īstam.

Pirms nedēļas mēs abi kopā ar ZS aizgājām līdz mūsu mājai. Viņš atbrauca ciemos. Un bija tā, it kā es būtu pati savā sapnī. Viss bijušais gājis bojā, māja pamesta, viss aizaudzis un izpostīts, bet es stāvu pie šīm drupām, un atceros, ka reiz te esmu bijusi ļoti laimīga. Tas aizgājušai laiks - turp vairs nokļūt nevar, nav tāda ceļa. Bet to vienu vakaru pirms nedēļas mēs tomēr līdz mūsu mājai aizgājām, atvērām verandas logu līdz galam vaļā, apsēdāmies abi blakus, ilgi tā sēdējām, skatījāmies uz garo zāli dārzā, uz ziedošajiem jasmīniem, vēju aplauzītajām ābelēm, runājām ilgi, ilgi. Saule rietēja, gaisma verandā kļuva rozā, mēs palikām tur līdz tumsai. Raudājām abi arī kādu brīdi. Tāpēc, ka mums abiem tā ir bijusi vislaimīgākā vieta dzīvē. Un abiem tā ir zudusi. Mūsu māja dzīvoja tikai tik ilgi, cik mēs viens otru mīlējām.