Es tikai tā aši kaut ko ierakstītu, lai jūs, mīļie cibiņi, nedomātu, ka esmu pazudusi vai palikusi Austrālijā, vai arī pa ceļam apmaldījusies kādā lidostā. Esmu mājās Rīgā jau nedēļu, esmu laimīgi pieradusi pie šejienes lietainās vasaras, kas mazliet atgādina Melburnas ziemu, dzīvoju atkal tālāk.
Rīt braukšu atkal uz Nidu taisīt mākslas objektu Tomasa Manna priedē. Laiks ir šausmīgi piebāzts ar darbiem, es nezinu, kā tikt ar visu galā. Man šovasar jāuztaisa daudz grāmatas un daudz māksla. Jau tagad man šķiet, ka vasara tā vien nozib gar acīm un pazūd nemaz nesajusta. Čīkstēt būtu stulbi, jo tikai un vienīgi es pati esmu sev visu šo darbu nastu uzkrāvusi. Turklāt es gribēju visu jūniju pavadīt Austrālijā un septembrī atkal gribu Japānu, un vispār es gribu visu, tikai laiks gan no manas gribēšanas nepastiepjas garāks. Bez visa cita es gribu arī lēnus rītus laukos, slaistīties un nedarīt nekā, peldēties upē un lasīt ogas, aizbraukt pie vecāsmammas un kādu brīdi būt ļoti mierīga.
Gribu, lai vasara ir lielāka un stiprāka. Lai var paspēt viņu noķert.