Vēl tikai šis vakars Tokijā. Rītdiena izstiepsies loti gara, bet pirms pašas pusnakts es būšu mājās. Jāiet gulēt, bet es vēl sēžu, visu ko domāju. Somas sakrāmētas. Pase ir, biļetes arī. Visu dienu staigāju pa pilsētu, bez kāda īpaša mērķa, vienkārši gāju un tad atkal kaut kur braucu ar metro, tad atkal gāju. Biju dažās vietās, kur vēl nebiju bijusi. Biju arī vecās, mīļās vietās. Šindžuku. Pirms gada mēs ar S. tur bučojāmies Britu krodziņa durvīs un pie krustojumiem, kamēr luksoforos deg sarkanā gaisma, un uz eskalatoriem metro stacijās un tāpat vien visur kur.
Šoruden esmu te kādu bīdi viena pati. Man ir bijis šeit tik daudz laika tikai prieks sevis. Viss man vienai. Un es visu laiku vienkārši gāju uz priekšu skatījos, un gāju atkal tālāk. Droši vien esmu Japānā nostaigājusi tik daudz kilometrus kā vienā normālā svētceļojumā. Brīžiem man pat likās, ka tas ir viss, ko no dzīves vēlos - iet un skatīties. Es varētu būt skatītājs. Ceļot un skatīties.
Bet kaut kur jau tas viss, jādomā, paliek. Ja ir tik daudz redzēts, vajadzētu no tā atkal rasties kam jaunam. Es gribētu, lai kaut kas rodas.
Nu tā. Bet tagad gan iešu gulēt. Asakusa jau apklususi. Pie tempļa vārtiem droši vien vēl kāds vēlīns tūrists bildējas. Bezpajumtnieki sacēlusi būdiņas no kastēm un nolikušies gulēt. Visas sīkbodes un arī lielās bodes ciet. Vilcieni skrien pa pazemi un virszemi un apstājas tukšās stacijās. Spoži deg miljoniem krāsainas gaismas. Nakts Tokijā.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: