IesnasTokijaa
Tā nu man atkal Tokijā ir piemeties kaze (saaukstēšanās). Baigi grūti. Bet staigāju tāpat visu dienu pa pilsētu, skatījos. Brīžiem mana saaukstēšanās visam pāri pārlaiž tādu vieglu reibonīti, tādu džinkstoņu ausīs, tik dīvaini te viss. Pēc Kioto smalkā skaistuma Tokijā viss šķiet tāds vienkāršs, kā ar bomi pa galvu. Bing bong, viss džinkst un dārd, visur brēc skaļa mūzika, gaismas midžinās un zibinās, cilvēku neciešami daudz, nevar paiet.
Un tie milzīgie krustojumi - kā laukumi. Kad iedegas zaļā gaisma, metos ielā iekšā kā upē, kopā ar simtiem cilvēku peldu pāri uz pretējo kratu, krastos gaismas pilis vai kas - tāds spožums, tāda gaisma, tūkstošiem lielu un mazu gaismiņu. Nebūtu tā lielā noguruma un slimuma, droši vien būtu atkal loti priecīga būt šajā mudžeklī. Bet tagad man gribas, lai ir klusums, lai man ir pāris kvadrātmetru savas teritorijas, lai viss tik traki neņirb.
Dzīvoju Asakusā. Tas nav nekāds smalkais rajons, lai gan tūristiem te ir daudz, ko redzēt. Dienā te pilns ar cilvēkiem, tūristi nāk bariem vien skatīties Asakusas tempļus un lielos vārtus. Starp lielajām ielām vesels murskulis sīku, šauru ieliņu, viss tik pilns, saspiests. Visās malās veikali, stendi, bodītes, galdi, kioski, gaiss pilns ēdienu smaržām. Kimono veikali, pusdienu ēstuves, saldumu kioski, gaļas bodes, lielveikali, sīkas būdiņas kur pārdod visādus niekus. Bet tāda nabadzības smaka un skumjas klīst pa mazajām ieliņām. Vakarā, kad veikali aizslēgti, ielu malās uz kartona kastēm saritinās bezpajumtnieki, aizsedz sejas ar kādu lupatu un guļ. Daži ķermeņi izskatās kā nedzīvi, sarāvusies, sačokurojusies, apkārt saraustas dažas mantas - lietussargs, pudele ar ūdeni. Vietām veči sēž bariņos, pīpē, kaut ko runājas. Es eju garām, mēģinu neskatīties virsū, bet acis pašas atrod atkal kādu sakņupušu stāvu. Un tad pēkšņi ir viens vecs vīrs, sēž zemē uz veciem kartoniem kā bomzis, bet izskats viņam pavisam citāds - gaišs krekls, tumsas bikses, uz acīm brilles. Lasa avīzi. Gluži tāds pats kā visi tie miljoni japāņu vīriešu, kas vakarā ar metro atgriežas pēc darba mājās, lasot avīzes vai snaužot. Nezinu, ko šis viens tā sēž ielas. Nezinu, vai tas ir smalks bomzis vai tāpat vien uz mirkli zemē apsēdies parasts japānis, kam ir mājas un viss dzīvē kārtībā.

Tā nu man te viss ir kopā - tempļi un nabagi, skaistums un neglītums, nogurums, slimība, izbrīns, urdoša vēlēšanās doties arvien uz priekšu, visu redzēt, visu paspēt, un reizē palikt tepat mierīgi sēžot, neko nedomāt, ļaut sev mazliet atpūsties.