Parkā
Esmu Latvijā. Vēl arvien grūti pierast pie laika un telpas maiņas. Miegs nāk nepareizā laikā un mostos arī nepareizā laikā. Sapņos vēl arvien jūk kopā Japāna ar Latviju. Pamostoties kādu mirkli nesaprotu kur atrodos. Lūk, vēl pirms dažām dienām staigāju pa Asakusas tempļiem, klausījos, kā mūki lūdzas, elpoju svētīgos dūmus, kas paceļas virs degošajiem smaržkociņiem, bet tagad lasu ābolus Parka dārzā. Un pilnīgi viss ir citādi. Gaisma citāda un rudens citāds, āboliem garša citāda kā Japānā.
Šeit rudens ir tik mīlīgi skaists. Migla no rīta guļ virs parka kā milzīgs ezers, vēlāk sāk spīdēt saule, kļūst silti. Labi te ir. Lēnām atgriežos mājās.