Paarpilniibas kunksti
Es nevaru... neko nevaru uzrakstiit. Vismaz cibaa ne. Varu rakstiit agri no riitiem liiniju kladee, skatoties kaa jauna diena aust virs kalniem. Visa ir tik daudz. Un milziigs. Un varens, un skaists. Es tikai skatos un skatos, nevaru saprast, kaa var buut, ka tas viss patiesaam notiek. Un turklaat ar mani.
Kalni, saulriets, saulleekts, vakari, riiti, mezs, aukstums, sniegs, celjs. Un iedvesma gaazas paar mani nepraatiigaa speekaa, viss pamazaam sasleedzas, saveerpjas, sasienas iistajos mezglos un peeksni es zinu, pavisam drosi zinu, kas man jaapasaka, jaauzziimee mezaa uz kalna saana, suunaas, no koka liidz kokam. Zinu arii, ko gribu uzgleznot. Visu juutu un redzu tik skaidri, stipri, jau gatavu, man tikai jaapastiepjas un buus, buus pa iistam.



Varbuut tas deel taa kalna. Tagad driikstu ziimeet kalnu. Taapeec, ka uzkaapaam. Annuska jau to uzraktiijusi. Jaa, taa arii bija. It kaa jau nekas, bet kaut kur mees ne taa pa pensionaaru taku aizkliidaam un tad bija taa raaposana, keroties sniegaa pie suunaam un akmenju skautneem. Un bailes. Jaa, bija arii taas. Kaa taada bieza migla, kaut kada kjeepiiga zapte, kurai jaalien cauri. Uz prieksu, uz prieksu, uz augsu. Vienaa briidii saprotam, ka atpakal celja vairs nav un jaaraapjaas uz prieksu, lai tur vai kas. Tikai Blondaa kalna uzkaapa, ne pie kaadiem kjeerpjiem neturoties. Uzkaapa vienkaarsi kaa pa kaapneem. Bet vinja jau ir taada supersieviete. Mees paareejie gan raapojaam kaa taadi slapji, izmisusi zirnekli. Nu vismaz es noteikti. Bet galaa, kad saakaas stiprais veejs un dejojosais sniegs, pie pasas virsotnes viss izmisums paargaaja. Un tad jau bija galameerkis sasniegts, skaistums uz visaam puseem taads, ka kliegt gribas. To visu jau nemaz nevar taa iisti apskatiit, nepietiek acu speeka. Teeju dzerot un viskiju iemalkojot saprotu, ka, kameer liidaam augsaa pa nogaazi, mana dveesele bija kaut kur pagaisusi un atstaajusi kermeni, lai tiek galaa pats kaa prot. Liidz ar viskija siltumu taa atkal atgriezas manii un saak slaveet kalnu un maakonu ainavas. Tad es laikam nobucoju vienu no virsotnes akmenjiem. Bet gribeetos visu un visus sabucot. Sniegu arii un veeju. Un manus miiljos draugus, kas dzied: augstu laimi, prieku... Jaa, mana dzimsanas diena. Ak, tu kungs!
Visu celju liidz lejai mana dveesele dzied slavas dziesmas kalniem, liek jau kuro reizi bildeet sniega maakoni virs cita kalna taalumaa, kaa dejojot nes mani cauri kupenaam. Bikses liidz celniem sasalusas, pie pasas kalna lejas kurpes strautaa piesmeljas ar uudeni taa ka sljakst un zlerkst, bet dveeselei viss vienalga, taa tik dzid un slavee Radiitaaja briinumainos darbus.
Celju liidz Saksaam noejam taadaa kaa eiforijaa. Vispaar nekas nav gruuti. Un nekad vairs arii nebuus. Saule riet, kraasojot mazus, maigus maakoniisus miiliigi rozaa, mezs ir kluss, celjs ved lejup uz ciemu.
Viss vakars ir viena vieniiga laimiiga sildiisanaas. Nav pat nekaada iipasa noguruma. Tikai tiikams prieks visaa kermenii, visos muskulos.
Soriit agri no riita es eju skatiities sauleektu virs ezera. Muusu kalns deg saulei pretiim luminisceejosi sarkans.

Nee, es vispaar negibeeju tik gari rakstiit, bet kaut kaa pats no sevis uzrakstiijaas.