Paarpilniibas kunksti
Es nevaru... neko nevaru uzrakstiit. Vismaz cibaa ne. Varu rakstiit
agri no riitiem liiniju kladee, skatoties kaa jauna diena aust virs
kalniem. Visa ir tik daudz. Un milziigs. Un varens, un skaists. Es
tikai skatos un skatos, nevaru saprast, kaa var buut, ka tas viss
patiesaam notiek. Un turklaat ar mani.
Kalni, saulriets, saulleekts, vakari, riiti, mezs, aukstums, sniegs,
celjs. Un iedvesma gaazas paar mani nepraatiigaa speekaa, viss pamazaam
sasleedzas, saveerpjas, sasienas iistajos mezglos un peeksni es zinu,
pavisam drosi zinu, kas man jaapasaka, jaauzziimee mezaa uz kalna
saana, suunaas, no koka liidz kokam. Zinu arii, ko gribu uzgleznot. Visu
juutu un redzu tik skaidri, stipri, jau gatavu, man tikai jaapastiepjas
un buus, buus pa iistam.
Varbuut tas deel taa kalna. Tagad driikstu ziimeet kalnu. Taapeec, ka
uzkaapaam. Annuska jau to uzraktiijusi. Jaa, taa arii bija. It kaa jau
nekas, bet kaut kur mees ne taa pa pensionaaru taku aizkliidaam un tad
bija taa raaposana, keroties sniegaa pie suunaam un akmenju skautneem.
Un bailes. Jaa, bija arii taas. Kaa taada bieza migla, kaut kada
kjeepiiga zapte, kurai jaalien cauri. Uz prieksu, uz prieksu, uz augsu.
Vienaa briidii saprotam, ka atpakal celja vairs nav un jaaraapjaas uz
prieksu, lai tur vai kas. Tikai Blondaa kalna uzkaapa, ne pie kaadiem
kjeerpjiem neturoties. Uzkaapa vienkaarsi kaa pa kaapneem. Bet vinja
jau ir taada supersieviete. Mees paareejie gan raapojaam kaa taadi
slapji, izmisusi zirnekli. Nu vismaz es noteikti. Bet galaa, kad
saakaas stiprais veejs un dejojosais sniegs, pie pasas virsotnes viss
izmisums paargaaja. Un tad jau bija galameerkis sasniegts, skaistums uz
visaam puseem taads, ka kliegt gribas. To visu jau nemaz nevar taa
iisti apskatiit, nepietiek acu speeka. Teeju dzerot un viskiju
iemalkojot saprotu, ka, kameer liidaam augsaa pa nogaazi, mana dveesele
bija kaut kur pagaisusi un atstaajusi kermeni, lai tiek galaa pats kaa
prot. Liidz ar viskija siltumu taa atkal atgriezas manii un saak
slaveet kalnu un maakonu ainavas. Tad es laikam nobucoju vienu no
virsotnes akmenjiem. Bet gribeetos visu un visus sabucot. Sniegu arii
un veeju. Un manus miiljos draugus, kas dzied: augstu laimi, prieku...
Jaa, mana dzimsanas diena. Ak, tu kungs!
Visu celju liidz lejai mana dveesele dzied slavas dziesmas kalniem,
liek jau kuro reizi bildeet sniega maakoni virs cita kalna taalumaa,
kaa dejojot nes mani cauri kupenaam. Bikses liidz celniem sasalusas,
pie pasas kalna lejas kurpes strautaa piesmeljas ar uudeni taa ka
sljakst un zlerkst, bet dveeselei viss vienalga, taa tik dzid un slavee
Radiitaaja briinumainos darbus.
Celju liidz Saksaam noejam taadaa kaa eiforijaa. Vispaar nekas nav
gruuti. Un nekad vairs arii nebuus. Saule riet, kraasojot mazus, maigus
maakoniisus miiliigi rozaa, mezs ir kluss, celjs ved lejup uz ciemu.
Viss vakars ir viena vieniiga laimiiga sildiisanaas. Nav pat nekaada
iipasa noguruma. Tikai tiikams prieks visaa kermenii, visos muskulos.
Soriit agri no riita es eju skatiities sauleektu virs ezera. Muusu kalns deg saulei pretiim luminisceejosi sarkans.
Nee, es vispaar negibeeju tik gari rakstiit, bet kaut kaa pats no sevis uzrakstiijaas.