| Paarpilniibas kunksti |
[10 Oct 2004|03:48pm] |
Es nevaru... neko nevaru uzrakstiit. Vismaz cibaa ne. Varu rakstiit
agri no riitiem liiniju kladee, skatoties kaa jauna diena aust virs
kalniem. Visa ir tik daudz. Un milziigs. Un varens, un skaists. Es
tikai skatos un skatos, nevaru saprast, kaa var buut, ka tas viss
patiesaam notiek. Un turklaat ar mani.
Kalni, saulriets, saulleekts, vakari, riiti, mezs, aukstums, sniegs,
celjs. Un iedvesma gaazas paar mani nepraatiigaa speekaa, viss pamazaam
sasleedzas, saveerpjas, sasienas iistajos mezglos un peeksni es zinu,
pavisam drosi zinu, kas man jaapasaka, jaauzziimee mezaa uz kalna
saana, suunaas, no koka liidz kokam. Zinu arii, ko gribu uzgleznot. Visu
juutu un redzu tik skaidri, stipri, jau gatavu, man tikai jaapastiepjas
un buus, buus pa iistam.
( veel )
|
|