pīlādžu ievārījums
Pēc tam, kad visa vasara pavadīts strādājot, strādājot un vēlreiz strādājot, pārbraucot no Rīgas un Parku un atkal apkaļ, pēc tam, kad visas manas dienas bijušas izpildītas ar datordarbiem, tīrīšanas darbiem un organizēšanas darbiem, pēc tam, kad nedēļām ilgi nav bijis laika pat vešmašīnā iemest drēbes, nu beidzot vislaimīgākie mani mirkļi ir mājas, stāvot pie plīts un maisot katlā pīlādžu ievārījumu.

Lēnām arī tīru no mājas laukā vasaras putekļus. Mazgāju drēbes. Vēl arvien ir daudz darba, bet es tagad varu visu saregulēt mierīgākā režīmā. Un pat uztaisīt sev ēst vai uzvārīt zapti. Šovakar ķeršos pie bumbieru maisa.

Pīlādžus pati vārīju pirmo reizi dzīvē. Man pīlādži patīk visādā ziņā - kā koks, kā oga, kā krāsa, kā forma, kā garša. Pīlādžu ievārījums man garšo ļoti, ļoti. Un es gadu no gada domāju par to, ka varētu taču vienreiz saņemties un pati tādu uzvārīt. Kas tur ko Parkā, ielejas malā nesaplūkt. Nu tad beidzot šogad, kad Parka pīlādži pilni sarkanām, smagām ogām, tiešām arī saplūcu un uzvārīju to ievārījumu. Lūk, esmu paveikusi kaut ko no tā, par ko sapņoju. Astoņas dažādu izmēru burciņas. Mana dzīve, mans rudens, mani pīlādži.