citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2009-04-13 11:52:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Lieldienas tomēr mieru atnesa. Vakar agri no rīta pa kalu pa galvu skrēju uz Lieldienu misi, jo pēc ilgiem laikiem ļoti gribēju redzēt, kā svinīgā Lieldienu Rezurekcijas procesija iet ap manu mīļo Alberta baznīcu. Ļoti baidījos, ka nokavēšu. Biju naktī gulējusi kādas trīs stundas, pamodos pilnīgi apdullusi, bet ar vienu neatlaidīgu domu - man jāredz procesija. No mājām izskrēju, kad pulkstenis bija jau astoņi - tālumā sāka zvanīt Alberta baznīcas zvani. Lecu mašīnā, braucu, cik vien ātri var braukt pa mazajām Pārdaugavas ieliņām, man tieši deguna priekšā aiztaisījās dzelzceļa pārbrauktuve un vajadzēja gaidīt, kamēr laisks vilciens no Jūrmalas puses aizčukina Rīgas centrālās stacijas virzienā. Pēc tam vēl bija jāatrod, kur nolikt mašīnu, jo iela ap baznīcu jau bija pilna, nebija kur iespraukties.

Bet es tomēr paspēju. Mīļie, tas bija tieši tā, kā es to biju vēlējusies redzēt! Alberta baznīca, stalta un gaiša, un tai pāri kā pati debesu godība spīd Lieldienu rīta saule, un nāk Rezurekcijas procesija, karogiem lēnām zvārojoties no viena sāna uz otru, tiem seko baldahīns, zem kura tiek nests Vissvētākais Sakraments, un draudze, dziedot dziesmas, soļo visi procesijā apkārt baznīcai, nesot līdzi grozus ar Lieldienu ēdieniem. No sajūsmas skriešus pievienojos procesijai un paspēju vēl divas reizes apsoļot apkārt savai dzimtajai baznīcai. Zvani skanēja, ka ausis džinkst, draudze šķībi griezi vilka korim līdzi himnu dziedājumus, bērni tuntulējās mammām un tētiem gar kājām, sirmgalvji gāja svinīgi un klusi. Un tad atnāca augšāmcelšanās prieks, tik stiprs, ka visas gavēņa skumjas bija uz līdzenas vietas kā ar roku atņemtas. Pēc procesijas kopā ar visiem gāju iekšā baznīcā, kur no augstajiem griestu logiem saule spīdināja zeltainus starus pār svētku godībai sapostajam altārim, un svinēju misi tā it kā šīs būtu pašas pirmās Lieldienas kopš pasaules radīšanas.

Pēc tam braucu uz Parku šūpoties un ripināt olas.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]deloveja_kundze
2009-04-13 13:24 (saite)
es arī mēdzu kādreiz iet procesijā, vienīgi es parasti kaisīju ziediņus. un tad pamazām pieaugu un izrādījās, ka viņiem tur nav pietiekami garu kleitu priekš manis.

un tad vēl arī veselus 10 gadus ar Alberta baznīcas grupu gāju uz Aglonu. pēc 10. reizes gan apnika un izdomāju, ka vajag pamēģināt no citurienes iet, bet tas franciskāņu gars joprojām pievelk

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2009-04-13 13:29 (saite)
Ō, ziedlapiņu kaisīšana ir viskurtākais pienākums. Tad Tu biji viena no tām laimīgajām ziedlapiņu meitenēm... Es nokristījos jau liela, man nebija cerību pie tik smalkiem pienākumiem tikt. Nesu karogu bantes.

Nekad neesmu gājusi svētceļojumā ar Albertu grupu. Gāju ar citām draudzēm un domubiedriem. Parasti pavisam mazās grupiņā. Lielākā bijusi kādi 30 cilvēki. Es nemaz nezinu, kā ir, kad iet lielā grupā.

Mani arī valdzina Albertu baznīcas franciskāņu gars :)))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?