Atvēru Cibu un pēkšņi (ziniet, tā vēl nekad nebija bijis) sajutos it kā viss jau būtu pateikts. Vai varbūt esmu jūsu tekstos sevi visu izlasījusi. Jūs esat mani simtiem reižu uzrakstījuši un man negribas atkārtoties. Vai varbūt jāsāk rakstīt kaut kā citādi. Vēl par ko citu ārpus melanholiskām noskaņām. Bet man vienmēr gribas par tiem dīvaini smeldzīgajiem mirkļiem, kad nekas tāds īpašs it kā nav. Tikai dzīve rit. Un es ritu līdzi. Ai, laikam tā ir pārejas krīze. Pāreja no laukiem uz Rīgu. No vasaras uz rudeni. Būs manas dzīves divdesmit devītais rudens. Vēl nesācies, tikai nojaušams. Gan jau es vēlāk par to rakstīšu.