No dusmošanās esmu pārgājis uz sevis žēlošanu nelielos daudzumos. Kaut kā dīvaini viss iegrozijies - esmu tur pat kur biju ~gadu atpakaļ, t.i. nekur. Ar skolu viss puslīdz kārtībā un vairs arī nekas nenotiek.
Ārprāc, tas izklausās tik šausmīgi atkal izrunāt(urakstīt) šos vārdus "nekas nenotiek". Atkal uzmācās dažnedažādākās domas sākot no "kapēc?" beidzot ar "a nafig vispār ?", kas būtībā ir viens un tas pats.
Vel man sāk uzmākties kompleksi, par to, ka esmu totāli bezmērķīgs, aizmāršīgs, slinks un visādi citādi nekam nederīgs vīrietis. Tātad - kā jau teicu - sevis žēlošana, "nelielos daudzumos".