Tātad,  affair'am,  eliina'i un visiem pārējiem neticīgajiem. Vai vienkārši visiem, kas tankā.

Aizvakar bija mūsu četru mēnešu kāzu jubīlis. Nekāds grandiozais vai kolosālais. Bija gan iepriekšējā pukstā minētais starpgadījums, bet ne par to.

Kāzas. Tajās par fotogrāfu biju pieacinājis savu studiju biedru Džoo, jeb nu jau izbijušo cibiņu brayns. Ne tikai foto, bet arī teoloģija viņam tuva lieta. Pēc lielās balles viņš e-pastā atsūtija bildes reizē ar Bībeles citātu: 5. Moz. 24:5 "Kad vīrs ir ņēmis jaunu sievu, tad lai viņš neiet karapulkos un viņam lai neuzliek nekādu darba pienākumu; veselu gadu lai viņš paliek brīvs savā namā un iepriecina savu sievu, ko viņš ir apņēmis." Nu, tā arī izdarījām. Kad atgriezos no speciāli kāzām ņemtā atvaļinājuma, iesniedzu atlūgumu darbā, kurā viss tāpat jau gāja pa skuju taku. Nu jā, atlūdzos..

17. jūlijā aizgāju no darba un desmit dienas vēlāk, 27. jūlijā mūsu lidmašīna piezemējās Auklendā.

Abi ar sievu nu jau pusotru mēnesi uzturamies (negibu lietot vārdu 'dzīvojam') Jaunzēlandē. Kāpēc? Labs jautājums. Kāpēc jābrauc, kāpēc jāceļo..Sūdu! Tik vienkārši atbildēt nevar. Nav tā, ka es būtu kāds pilnīgs nemiera gars un uz vietas nesēdētājs, bet savu tiesu jau esmu, šķiet, izskrējis. Tomēr jutu, ka teju jau trīs gadus ilgā mitināšanās Rīgā sāk sevi izsmelt un vajadzēja prom. Bet patiesībā tas stāsts ir senāks.
Kaut kad augstskolā, tipa pa pālim dzima sapnis uz Spāniju braukt. Nu, tur dzīvoties, ceļot, lafa vienvārdsakot. Nu, '06. gadā ar kūkēdāju aizstopējām. Nopeldējāmies Vidusjūrā, izbradājām pa Barselonu, i atpakaļ bijām. Likās, ka pietiek. Protams, ka spānija vēl nav apgūta, bet ķeksītis bija ievilkts. Vajadzēja jaunu lauciņu brīvu, ko pieķeksēt. Šķiet, kādās no snovborda sarunām VeA kojās ar Mārci (Pļaviņu (viņš gadu pa Dienvideiropu, Centrālameriku un USA izstopējās)), Mūrnieku (to, kurš reklāmā strādā) vai PR Ernestu tika uzklausīta doma par NZ kā snovborda paradīzi. Nez, vai no tajām sarunām, vai no kurienes citur, bet manā galvā iesēdās tēze, ka 'Jaunzēlande ir vienīgā valts pasaulē, kur deviņus mēnešus gadā var vienas dienas laikā paspēt gan snovot, gan sērfot'. Šķiet šī tēze (nav ne jausmas, cik patiesa) bija tā, kas manā galvā pie sienas piesprauda šīs valsts karti. Kaut kad par to arī ieminējos savai (toreiz vēl) jaunkundzei un viņa man pirms diviem gadiem dzimšanas dienā uzdāvināja lielu NZ karti, ko tad arī dzīvoklī pie sienas piespraudām, lai ir acu priekšā un no prāta nepazūd. Tajā laikā vēl strādāju zaļajos takšos, piķis kaut kā nāca.. Domāju - iešu prom un brauksim. Sākām domāt, kad lai labāk brauc.. Davai, pavasarī (11.gadā)! Viņa dabūja labu darbu. Pavisam sagadīšanās dēļ arī man izdevās nedēļas laikā darbu nomainīt. Nu mums abiem ar sievu bija jauni darbi, tādi ar perspektīvu. Šķiet, bijām paarāk mazi egoisti, jo negribējām darba devējus uzmest un aiziet no labām darba vietām tikai pēc dažiem mēnešiem.. Atlikām pasākumu...

Pagāja pusgads. Ceļojums joprojām bija tikai sapņu līmenī. Par budžetu tikai aptuvena nojausma. Bet es nobildināju, viņa piekrita. Ceļojuma budžets vēl vairāk sašķobījās. Bet divatā sakasījām gan kāzām, gan aviobiļetēm. Kāzu dāvanā lūdzām atbalstu mūsu kāzu ceļojumam. Nez, vai kāds būtu iedomājies ko šādu. Drošvien kāds aploksni ciet līmēdams smaidīja no domas vien mani Šarmelšeihas pludmales zvilnī iztēlojoties. Pu gan baigi episki trāpija, iedāvājot ceļojumu aprakstu grāmatu un tieši atvērumā par NZ banknoti ieliekot..
Jā, gredzenus bijām mijuši. No darba aizgāju, tur visa motivācija bija zudusi un masīvākā haļava iestājās, Spilve bija hardcore. Bija skaidrs, ka septembrī Melngalvjos ievāksies Bērziņš-lamātājs un perspektīvu neviens neredzēja. Vien es starp kolēģiem tāds smaidīgs staigāju. Bija sajūta kā sēžot mazā glābšanas laiviņā vienatnē iroties prom no Titānika, kad tas vēl tikai stūrē aisberga virzienā. Dzīvokli atdevām brālim, internetu uz viņa vārdu paarslēdzām, pieslēdzos bitei tikai numura saglabāšanas nolūkā. Močus ieziemoju, no dzīvokļa izvācāmies, daļai draugu arī attā paguvām pateikt.

Pārlidojums bija diezgan smags. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas štatos, Havajās un citur pāri dīķim pabijuši, bet ne no viena neesmu dzirdējis gaušanos par aklimatizāciju. Nu, es gan gribēju biki pagausties, bija diezgan.... amizanti, teiksim tā. Bet pie 9 stundu laika starpības pieradu, kā grāmatās teikts - 9 dienās. Izlidojām no Rīgas otrdienas pusdienlaikā un caur Frankfurti, Taipeju un Brisbenu Auklendā nonācām piektdienas piecos vakarā. Tā kosmonautu paika no lidmašīnām kapitāli piebesīja, toties aliņu deva līdz ūkai. Un filmas, šķiet, deviņas noskatījos.

Atbraucām, ļoti veiksmīgi ie-couch-ojāmies. Tik veiksmīgi, ka nu pilnīgi oficiāli esam īrnieki pie saimnieka, kurš mūs lidostā sagaidīja. Pirmajās dienās šeit rakām internātu augšā ar darba piedāvājumiem. Uzstādījums bija tāds - pohuj, kāds darbs un pie kājas, kur, ka tikai maksā. Un tas, kurš pirmais no mums darbu dabūs, arī būs situācijas noteicējs, otrs pēc pirmā vadās un meklē darbu tuvākajā apkaimē. Bijām gatavi test paari visai valstij (abas salas kopā ap 2000km Z-D virzienā). Nu, es dabūju darbu tieši tikpat tālu no mājām, cik purčiks no centra. Saimnieks man ir atvēlējis savu velo un es ceļā ik rītu pavadu 22-25minūtes. Strādāju elektropreču/-komponenšu noliktavā, ar skaneri skraidu starp plauktiem un vācu kopā pasūtījumus un visu pakoju kastēs. Nekas īpašs un ar karjeras kāpnēm nesavienojams. Brīžam gan jūtos kā paša nonievāts anglijas viesstrādnieks - viena istabiņa mājā, dzīve suburbā, darbs noliktavā, kolēģi-gan hindusi, gan čainīzeri (Egās, kam hia and pik dīs odās. Ic impotant tu pik dem ez fāst ez posibā). Dāmai gan ar darbiem valsts lielākajā pilsētā pagrūti. Saprotams arī - vieta ierobežo, jāmeklee kas tuvākajā apkaimee. Jo ar sabiedrisko transportu šeit ir čābīgi. Visi brauc ar mašīnām! Ielas ir platas, motori ir lieli, mašīnas ir jaudīgas.. sastrēgumu nav un visi rullē ar saviem holdeniem (par auto domāju speciālu ierakstu kādreiz uztaisīt). Aber pilseta šeit ahūni plaša. Izbūvēta starp kādiem 50 apdzisušiem vulkāniem, visādiem līčiem un kalniem. Ar velo te ir, ko spiest. Pēc iedzīvotājiem biki virs Rīgas (ap miljonu), bet plaša nenormāli. Jo vietas daudz un visi dzīvo privātmājās, daudzstāvenes tikai centrā vai industriālajos rajonos. Nu jā, un tā nu es savā piepilsētā mitinos, ceļos sev netipiskos bezdesntsešos un griežu kartonu katru dienu. Tiešām, no Rīgas daudz neatšķiras (par cilvēkiem gan ir cits stāsts. Tik garu uzrakstīt nemāku). Bet nu atradu, sazvanīju un sarunāju citu darbu prom no metropoles. Būs gan travels, gan nerutīna, gan svaigā gaisā. Būs mugursomnieku standarts - darbs vīnogu laukos.

Jaunzēlande pēc noklusējuma tiek uzskatīta par ārdurvju aktivitāšu meku un lielāko dabas rotaļlaukumu pasaulē. Var baudīt eksotisku dabu, iet pārgājienos, kāpt kalnos, airēt pa fjordiem, sērfot, jāt, snovot, ļoti esmu apņēmies ar enduro izbraukt. To visu arī plānojam darīt. To darīt ļauj valdība, kuras imigrācijas politika teju visiem uz pasaules atļauj vienu reizi dzīvē saņemt working-hollyday vīzu. Latvijai ar NZ gan ir bezvīzu režīms, bet līdz pusgadam. Šāda viza derīga gadu un dod tiesības arī strādāt, bet tikai 3 mēnešus vienā darba vietā (ar dažiem izņēmumiem), lai darbinieks būtu spiests mainīt darba vietu un - ceļot. Ar to tad arī nodarbosimies turpmākos desmit mēnešus. Par to, kā mums tas izdosies, iespējams, arī iecibošu.

Ar labu nakti (man piektdienas vakars, jums knapi pusdienlaiks)!