aktuālajās foodnazisma noskaņās:

manus ēšanas paradumus vislabāk raksturo "varu ēst, varu neēst".
ar "varu ēst" patiesībā ir grūtāk, jo par ēšanu tiek aizmirsts regulāri, ja sanāk darīt ko steidzamāku vai vienkārši interesantāku. izsalkums šajā ziņā nav draugs, jo nodevīgi atstājas pēc kādām pāris stundām, un tad ej nu sazini, kad esi pēdējo reizi ēdusi.

gaļu teorētiski ēdu labprāt, bet praktiski neēdu nedēļām, jo ā) aizmirstu, bē) pamēģiniet atrast rajončegā gaļu, kura nebūtu nosprāgusi no vecuma pirms pusgada un visu šo laiku mētājusies saulē.

kaut kad sieviešu žurnālus lasot, uzzināju par sevi, ka dzīvoju nonstopa gavēnī. nu, i dievs ar viņu. ar mani, tobiš.

pārceļoties no laukiem uz rīgu [nē, mazliet vēlāk - uzsākot kopdzīvi ar rīdzinieku], manī pamodās gan pārtikas fašists. tagad m. neviens vairs neļauj apliet ar kečupu visu, kas uz šķīvja :(