šodien nopriecājos, atrazdama uz personīgās galvas pirmo sirmo matu. kas gan izrādījās tikai neorganiskas dabas štrunts no segas.

vēl mēs ar m. sapratām, ka nekad neapprecēsimies kaut vai tāpēc, ka nezinām, kas ir jādara pēc bildinājuma izteikšanas un uzklausīšanas [neba nu trīs reizes apiet apkārt ābelītei]. kaut kur jāiet, kaut kas jāmaksā un japaraksta, jāsaņem kaut kādas kvītis, kaut kur jāmakšķerē šķībi spēlējoša vijolniece.

vēl un joprojām man ir Apnicis klepot [draudīgs mājiens ar mietu visumam].