briesmīgi, bet šodien sapratu, kā cilvēki var lepnoties ar visādām imaginārijām [izteiksim bez piemēriem, nevienu neaizvainosim], jo šorīt kādas padsmit minūtes priecēju sevi ar pārdomām par tēmu "es kā cilvēks, kurš latvijā pirmais sāka klausīties alīnu - jau tad, kad viņa vēl tikai piesēdās pie šķībām-greizām klavierītēm visādos ignalinas kultūras namos, un šodien varēšu justies kā lepna vecmāmiņa".

problēma ir citur. meitenei uz skatuves krūšturi nemetīsi. ko tad?