no trešās puses, varbūt es pārlieku nīstu kaimiņus, arī viņus var saprast. viņi ir tik ļoti pieraduši, ka lietas var pazust tāpat vien, ne par kādiem sodiem, jo pasaule tā ir iekārtota. kad, teiksim, pazuda padomijas valsts, mājā pazuda arī apkure, decembra vidū, un ne uz nedēļu vai divām, bet uz visiem laikiem. cilvēki tinās segās, slēdza sildītājus, mācījās no jauna kurināt krāsnis. vietējā namu pārvlade, pie kuras griezās ar lūgumiem paņemt paspārnē, atteica, ka darba tāpat pietiekot. kad parādījās neskaitāmi apsaimniekotāji, tika izlemts ar tiem nesapīties, jo baņģugu kantori un tā. arī šajā ziņā es viņus saprotu, jo pa visiem šiem rīgas gadiem tikai par diviem apsaimniekotājiem ["triz" un "viestura dārzs"] nevaru teikt neko sliktu. nekad nelika man klausīties autoatbildētājā stundām no vietas, visas problēmas tika atrisinātas divu-trīs stundu laikā. "ķenguraga nami" ar atmiņām vien par mūsu neaprakstāmo sadarbību izraisa lēkmes, bet par dzīvi centrā es beigbeigās sapratu, ka dzīve centrā ir vērtība pati par sevi, ka tādi bonusi, kā, piemēram, civilizēts apsaimniekotājs, ir domāti mīkstajiem un/vai lauķiem.

kopš no manas dzīves ir pazudis "rīgas siltums", man ir ietaupījies kāds lieks miļons nervu šūnu, jo totāli riebjas dirsties, taču kā pārvarēt "latvenergo" un "rīgas ūdens" monopolus, es īsti neesmu izdomājusi. mīļo sīrupiņ, ir tik fokin' grūti sadarboties ar cilvēkiem, kuri fano par dienvidnieciskā laiskuma principu apstākļos, kuros dienvidnieciskais laiskums var nest ļoti nepatīkamas sekas. arī tādas, ka man garām paiet van dēmtera lekcija un sestdienas tango grieziens!!1