daudz sliktu vārdu par ikdienišķo
nez, kur mēs varētu emigrēt ļaunākā scenārija gadījumā? t.i., ja šī teritorija kļūtu patiesi dzīvošanai nepiemērota. lētajās viesnīcās nav interneta.

mani nebeidz sajūsmināt mūsu avārijas dienesti.
vienā man tiešā tekstā pateica: "kamēr mēs pie jums aizbrauksim, tikmēr jūs nomirsiet".
otrajā, kur es mēģināju noskaidrot aptuveno remontdarbu cenu, dziļdomīgs vīrietis novilka: "nu, piecsimts... vai varbūt tūkstotis...", taču, lai es pārlieku, haha, nesapriecātos, ātri piebilda: "bet mēs tāpat pie jums tuvākajā laikā nevarēsim atbraukt".

mīļo sīrupiņ, par štuku latu es mierīgi varu neatgriezeniski aizvest uz ekvadoru sevi, m. un datoru. mīļo sīrupiņ, es tomēr negribētu ziedot štuku latu, lai apmaksātu resnās astrīdas&co dušošanās priekus.

centralizētās sistēmas ir ļaunums, ziniet.

klau, tādas publiskās mazgāšanās sistēmas vēl pastāv? pirtīs tak sen neviens nemazgājas, tikai spēlē biljardu un patērē konjaku, bet es taču nevaru braukt uz ekvadoru smirdīga.