trīs nesaistīti stāstiņi par ziedošanu:

1)jau kuro reizi, kad esmu iemetusi naudu bezpersoniskajā zupas virtuves kastē, dažas sekundes pēc tam sastopos ar ļotipersonisko tanti, kura aicina mani ziedot tai pašai virtuvei, un, kad es kārtējo reizi viņai atsaku, viņas acīs man par prieku nozibsnī kaut kas par bezjūtīgām maitām [bezjūtīga es, protams, esmu, bet ne jau par to ir šis stāsts].

2)uz invalīdu un citiem līdzīgiem tirdziņiem savukārt neeju, jo negribu pirkt to, ko negribu [un negribu es lielāko daļu mantu pasaulē]. labi tomēr, ka ir iespēja ziedot viņiem, nesaņemot pretī kārtējo tamborēto sedziņu.

3)http://klab.lv/users/soikins/29681.html