galvenās svešvalodas hrvatskā ir vācu un itāļu, tādēļ mēģinājumi skaidroties angliski var beigties visādi. oficiante, kura uz manu jautājumu, vai šajā iestādē var norēķināties ar karti, pārliecināti māja ar galvu, izrādās, iztulkoja to kā jautājumu, vai šeit var spēlēt kārtis, tāpēc kafiju beigu beigās dzērām uz iestādes rēķina.
savukārt šī latviešu valodas iemēģināšana aizkustināja
un liecināja par visnotaļ advancētām zināšanām, jo parastā reakcija uz vārdu "latvija" bija mulsums un neizpratne. vienu reizi man pavaicāja, vai latvija atrodas eiropā.
man pēkšņi kaut kā ļoti sagribējās mainīt arodu uz visādu iebraucēju sagaidīšanu un izvadāšanu, bet tad droši vien līdzpilsoņiem būtu jāpārstāj griezt viņiem ausis zolitūdes pagrīdes bāros un čiekurkalna stacijas apkaimēs, censties iesmērēt ēdien- un citas kartes ar alternatīviem uzcenojumiem un piedāvāt ne tikai alu un palietotas meitenes. gan jau kādreiz.