vēl vakar atcerējos vienu džeku, ar kuru mācījos vienā skolā. 15 gadu vecumā viņam bija dzīves plāns aizbraukt uz kanādu, veikt kādu noziegumu un atlikušo mūža daļu pavadīt mierā un labklājībā kanādas cietumā. neteiksim, ka viņš baigi jokoja. also, viņš nenāca no trūcīgas vai tml ģimenes. also, viņš bija ļoti labās domās par sevi.

(nē, šobrīd viņš neatrodas kanādas cietumā, viņš atrodas turpat, un viņa dzīvē nenotiek nekas īpašs, nu tur izņemot lieko svaru un tādas lietas)

un man tas šķiet visai simptomātiski, nu kā mūsos, latviešos krievos whatever, karoče, šo platuma grādu iedzīvotājos, savienojas šāda te neambiciozitāte komplektā ar pārāko iedomību. lai gan vispār likumsakarīga kombinācija, jo ambiciozitāte izriet no tieksmes pēc lietām vai parādībām, un nākas vien atzīt, ka tev to nav, savukārt iedomība paģēr sajūtu, ka viss tev ir, viss ir čikiniekā, lai arī objektīvi viss ir dirsā.