piem, adošā zēna fenomens. nezinu, kā jūs, bet esmu ne vienu reizi vien dzirdējusi frāzi "mans brālis bērnībā aizrautīgi adīja, un visiem bija pofig", kas attiecas uz 20-15 gadus vecu pagātni. vienu no šādiem brāļiem esmu redzējusi pieaugušā formātā, neizskatījās, ka adīšana būtu atstājusi kādas paliekošas traumas. pilnīgi pieļauju, ka kļūdos, bet grūti iztēloties šādu pohujismu mūsdienās. "sliktie" vecāki satraukātos par zēna vīrišķību, kamēr "labie" stāvētu ar plakātiem you gay? that's ok! un visādi mudinātu iznākt no neesošā skapja. drošvien tas bija nevis no ahūnas tolerances, bet no grūtākas dzīves un pohujisma pret bērniem in general. bet nez vai tas bija tik slikti.

***

kathrine switzer finishes boston marathon 50 year after being first woman to run
https://www.youtube.com/watch?v=8iFA_envzmM

gribētos novecot kā viņa, nevis kļūt par derdzīgu, vārgulīgu pendžu. var taču tātad?

***

nez, vai visi šie "neviens vīrietis nerubī kārtību/bērnu pieskatīšanu kā sieviete" nav tāds pēdējais sieviešu šovinisma bastions kā "neviena sieviete nerubī matemātiku"? man, protams, ir ļ. zemi standarti. bet es zinu, cik ļoti m. apbēdina krūzīšu kolekcija pa visu māju ar dažāda pelējuma pakāpēm tajās un cenšos vairs tā nedarīt. arī visas noplīsušās mēteļa pogas es lūdzu piešūt viņu, jo es vienkārši esmu cūka.

***

daudz runāju internetos, jo biju beidzot saaukstējusies bļe un jutos apātiska un bēdīga. toties vakar noskatījāmies japan: a story of love and hate, un visvairāk šokējos par to, ka džeks strādā 7 stundas dienā _pusslodzē_. sajutos no vienas puses ļ. nefunkcionāla, no otras - kā no kaut kā izglābusies.