st. c., man burtiski pāris reizes mūžā prasīts kaut kas par bērniem. nezīmējos, pieņemu, ka vai nu visiem vienalga, vai pamanos izspert kādu netaktisku jautājumu pirmā (piemēram, vienai beibei reiz priecīgi vaicāju, neko ļaunu nedomājot: o, tev ir bērns? speciāli taisīji vai vnk iekriti?)

nu, tas, ka man nav radu un kolēģu, gan jau arī spēlē savu lomu.

toties! to visu kompensē tie, kuri man ziljons reizes ir prasījuši, vai es nevēlos beidzot kādu sunīti/kaķīti. nē, atbildu joprojām, reizi par visām reizēm - nē.