neizdošanās procents vienmēr būs lielāks, nekā izdošanās.

tu, piemēram, izsūti 200 savus cv, saņem pārdesmit atbildes, aizej uz 4-5 darba intervijām un saņem 0-2 darba piedāvājumus.
vai, piemēram, tu vairāk vai mazāk patīc savai otrajai, lol, pusītei, bet kādam citam liecies atbaidoša cūka, bet kāds cits tevi vispār nepamana.
vai arī tu tā kā varētu kandidēt prezidenta amatam, bet, visticamāk, ne īpaši veiksmīgi.
un beigās nāve un mūžīgās mokas

mani tas totāli negruzī, man tas palīdz apzināties savu vietu un perspektīvu, bet esmu pamanījusi, ka cilvēkus mēdz sarūgtināt mans (neesošais) pesimisms. patiesi, man ir baigi sūdīgi ar visiem šiem: tu to vari; lec, tīģeri; galvenais, Notici Sev*! un citām afirmācijām. kāpēc tērēt savu laiku Noskaņojoties, ja var vienkārši Močīt, lai feilu procentā paspētu iekrist arī kāda izdošanās.

vai arī jums visa šī rociņas turēšana un you can dot it palīdz? reāli palīdz sasniegt to, ko nu jūs gribat sasniegt, nevis vnk samazina personīgās niecības/nenozīmības/nejēdzības apziņu? (šis NAV retorisks jautājums; es apsveru iespēju aizšūt sev muti, ja tikšu pārliecināta, ka negatīvisms ir negatīvs)

*es vainoju tizlās amerikāņu ģimenes filmas, kur kārtējais hļupiks očkariks ņem un saliek visus beisbolā, jo tupa Notic Sev, neapgrūtinot sevi ar treniņiem