zālē atkal domāju par ķermeni. jums noteikti šķiet, ka es par to domāju par daudz, un jums būs taisnība, bet vot, nekad agrāk par to neesmu domājusi ārpus kategorijas "nekas nesāp, nu i labi", un tagad man ir interesanti. ja pirms gadiem man jautātu, vai es uzskatu sevi par pievilcīgu, es atbildētu: hz. tad mazliet padomātu un piebilstu: kontekstuāli. (vispār arī tagad man citas atbildes nav, bet ir parādījusies interese, kādu makismāli labāko formu es varu izspiest no dotajiem parametriem).

dažādos dzīves posmos man ir teikts, ka esmu par tievu. tā kā mans BMI vienmēr ir bijis normas robežās, tad šajā gadījumā "par tievu" nozīmē, visticamāk, to, ka attiecīgajiem personāžiem nerodas vēlme mani pist. kas ir pilnīgi ok, pilna pasaule cilvēku, kuri šādu vai tādu iemeslu dēļ nevēlētos mani pist, un arī es pati nevēlos pist visus pēc kārtas. taču ja mani nevēlētos pist neviens un nekad, m. ieskaitot, man, visdrīzāk, tomēr kļūtu bēdīgi. te rodas jautājums, cik potenciālie pistgribētāji man ir nepieciešami priecīgākai pašsajūtai, bet arī uz šo jautājumu es atbildēt nemāku.