Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2016-02-23 15:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
zālē atkal domāju par ķermeni. jums noteikti šķiet, ka es par to domāju par daudz, un jums būs taisnība, bet vot, nekad agrāk par to neesmu domājusi ārpus kategorijas "nekas nesāp, nu i labi", un tagad man ir interesanti. ja pirms gadiem man jautātu, vai es uzskatu sevi par pievilcīgu, es atbildētu: hz. tad mazliet padomātu un piebilstu: kontekstuāli. (vispār arī tagad man citas atbildes nav, bet ir parādījusies interese, kādu makismāli labāko formu es varu izspiest no dotajiem parametriem).

dažādos dzīves posmos man ir teikts, ka esmu par tievu. tā kā mans BMI vienmēr ir bijis normas robežās, tad šajā gadījumā "par tievu" nozīmē, visticamāk, to, ka attiecīgajiem personāžiem nerodas vēlme mani pist. kas ir pilnīgi ok, pilna pasaule cilvēku, kuri šādu vai tādu iemeslu dēļ nevēlētos mani pist, un arī es pati nevēlos pist visus pēc kārtas. taču ja mani nevēlētos pist neviens un nekad, m. ieskaitot, man, visdrīzāk, tomēr kļūtu bēdīgi. te rodas jautājums, cik potenciālie pistgribētāji man ir nepieciešami priecīgākai pašsajūtai, bet arī uz šo jautājumu es atbildēt nemāku.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]zan
2016-02-23 17:15 (saite)
Ja godīgi, tad kādreiz protams gribējās spožu pišamindeksu, bet tagad nekrata vispār. Arī mēģinu tikt pie preses kubiciņiem, bet tas drīzāk pašapmierinātības indeksa vārdā (I'm vain as fuck), un lai varētu nostāties uz rokām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2016-02-23 17:27 (saite)
kā sanāk? ar nostāšanos uz rokām? (tas man arī viens no mērķiem)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]zan
2016-02-23 17:48 (saite)
Nesanāk, un tas ir trūlī skumji! Bet gan jau ar laiku.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]liljabrik
2016-02-23 19:17 (saite)
es uzskatu, ka stāvēšana uz rokām ir tikai psiholoģijas jautājums. Es esmu varējusi nostāvēt vienmēr un visos apstākļos, pie jebkuras fiziskās sagatavotības (t.sk. nedarot neko gadiem) un svara (63-73), jo bērnīnā vecumā trenējos akrobātikā, kur nojauca ķermeniskas bailes no lēkšanas, krišanas, karāšanās, ritentiņiem, galvas un roku stāvēšanas, tiltiņiem, un tas saglabājas uz visu dzīvi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]liljabrik
2016-02-23 19:18 (saite)
šobrīd arī preses man nav nekādas bet uz rokām stāvu īzī

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2016-02-23 19:21 (saite)
man ir pizdatā prese (čo, objektīvi), bet uz rokām ne sūda nestāvu. un kūleni bail apmest, jo liekas, ka čista parlauzīšu sprandu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]liljabrik
2016-02-23 19:39 (saite)
tev nevar kāds palīdzēt?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2016-02-23 19:40 (saite)
ķipa kājas turēt vai kā? nu tur nav jēgas, pašai sev jāpalīdz.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]zan
2016-02-24 03:10 (saite)
Esi mēģinājusi pret sienu?

Man forearm stand sāka sanākt pēc tam, kad jogas pasniedzēja pāris reizes palīdzēja uzsperties augšā pret sienu un es pārstāju baidīties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2016-02-24 09:12 (saite)
es vairs uz trve jogu neeju, tikai uz fitnesjogu zālē dažreiz. bet, kad gāju, vienreiz izkrīpoju pasniedzēju, kad viņa mani uzstutēja uz galvas, un pēc tam mēs abas nezinājām, kā dabūt mani lejā. viņa no tādām lietām baidījās vairāk :D

bet uz rokām stāvēt man nav bail, vnk krītu. bet man objektīvi ir vājas rokas, kas tikai nesen kkādu formu sākušas iegūt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]zan
2016-02-24 12:52 (saite)
Es mēģināju uzgooglēt to metodi, kā mani uzstutēja, bet laikam viņa pati to būs izdomājusi, jo nekā nava.

Karoče, Tu nostājies pie sienas tādā pozā kā downward dog, bet tikai īsākā. Pacel vājo kāju (parasti kreisā) paralēli zemei. Palīdzētājam jātur savas rokas tā kā nes malku un tavai paceltajai kājai tur jāieguļās iekšā (kā pagalei, lol). Es liku to vietu, kas starp celi un potīti. Tad Tev jāsperās augšā ar stipro kāju, bet palīdzētājam jātur vājā kāja vietā.

Vajadzētu tam visam izskatīties apmēram šādi: http://yapanayoga.com/wp-content/uploads/2011/06/Jump-up-3.pdf.jpg (plus to nolaisto kāju tur palīdzētājs)

Nu un tad var variēt - vai nu palikt pie tā, kas ir, vai arī sarunāt ar palīdzētāju, ka lēnām paceļ to kāju augšā - pēc sajūtām. Galvenais, lai tas palīdzētājs stāv Tev blakus, nevis pretī - lai Tu vari to augšējo kāju jebkurā brīdī laist uz leju, neiesperot viņam pa seju :D

Ceru, ka šitais taisa jēgu!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2016-02-24 12:53 (saite)
paldies, raudzīs :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]chimera
2016-02-23 19:21 (saite)
nuuuu, ne gluži, redz, tu bērnībā trenējies, tev ir muskuļu atmiņa, tev ir daudz vieglāk nokļūt tur nekā tādam, kas visu mūžu ir bijis atbrīvots no fizkultūras, piemēram,

lai gan moš tu domā ar psiholoģiju tieši to pašu, nez.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]liljabrik
2016-02-23 19:39 (saite)
emocijas jau mēs jūtam ar ķermeni. un ķermeņa ierobežojumi ir prāta ierobežojumi un otrādi.
normāla cilvēka normāls ķermenis patiesībā var ļoti daudz. sākot no akrobātiskiem brīnumiem līdz pat dziedināšanai ar roku uzlikšanu. to bloķē tikai bailes. lai to nomocītu vai fiziski salauztu vajag patiešām lielu lieko svaru vai profesionālā sporta līmeņa treniņus, vai slimību.
manuprāt vislabākais veids kā visas bailes lēnām un meditatīvi šķērsot, ir joga.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]zan
2016-02-23 19:31 (saite)
Trū, bet es gaidu, kad tā prese palīdzēs psiholoģijai varbūt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?