(nagi tomēr niez)
esmu redzējusi vairākus pārus/ģimenes ar vīru kā vienīgo apgādnieku, un vienmēr man šos vīrus ir bijis žēl. gandrīz neviens no viņiem nav bijis autoritārs un varaskārs, toties mode'ā "kas tie par cilvēkiem, ko es dažreiz pa vakariem un brīvdienās satieku, ko viņi no manis grib" gan iedzīvojās praktiski visi.
nekad neesmu redzējusi pārus ar sievu kā trulī vienīgo apgādnieci, toties esmu redzējusi Neskaitāmas variācijas, kur strādā abi, BET sieva zāģē, ka viņai tas vispār ir jādara, VAI ir neapmierināta, ka ieguldījums ģimenes budžetā* tiek prasīts arī no viņas, VAI pelna vairāk par vīru** un acīmredzami uzskata to par sava mūža lielāko sasniegumu.
*jēdziens kā tāds vispār izraisa. sure, kopmaksājumi jādala uz pusēm vai pēc iespējām, bet kleitas, apenes un ģitāras stīgas lai pērk katrs no sava maka.
**labi atalgoto darbu klāsts latvijā, teiksim atklāti, ir ja ne šaurs, tad visai specifisks, un man grūti iedomāties tur salienam visus kāda dzimuma pārstāvjus, neņemot vērā ne spējas, ne intereses. priecājušies būtu, ka vismaz vienam ģimenē tāds ir, un vai nav vienalga, kam.