pēdējais aņuks par mūsu ģim. ārsti: ja no m. viņa centās akratīties, kā vien varēja ("tu taču tāds veselīgs zēns"+"nu nezinu es, kas tev kaiš!"], tad man, gluži otrādi, piesienas par visu (es pie viņas nāku reizi gadā bez sūdzībām, bet pēc nosūtījumiem uz visādām pārbaudēm, izmērīt spiedienu'n'šit), kam seko pusstundas blenšana manos papīros un tad: "aha! kāpēc jūlijai acis sarkanas?" un "aha! kad tad jūlija beidzot precēsies?".