Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2012-11-03 16:11:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:ugru rasisti

/piedošanu, es šodien daudz pie datora/

Jau pagājusi vairāki gadi, kopš atdusas zem velēnām Ances pag. Buntiku māju saimnieks Uldriķis Kapbergs, kas sevi dēvēja par lībiešu ķēniņu Uldriķi I. Pamazām aizmirstas viņa mūža stāsts un dzīves dīvainības. Taču zināma romantika Kapbergu dzimtā sastopama vēl tagad, un proti, mirušā ,,ķēniņa" brāļadēla Alberta personā. Viņam tagad apm. 40 gadu. Dievs nebija devis Albertam īsti nevainojamu veselību, tāpēc „ķēniņš Uldriķis I" dzinis viņu no mājām, lai „ķēniņa" dēli neieskatītos Alberta „slinkumā". Tikai vasarā viņš drīkstēja viesoties Buntikos. Pārējo laiku tas pavadīja Jelgavā un Rīgā, bet tagad atrodas pavisam klusā vietā — Rindas nespējnieku patversmē. Viņš sevi dēvē par lībiešu virsaiti Albertu. Uz mazas papīra loksnes viņš uzrakstījis savas „atziņas", kas dodot tiesības saukties par „lībiešu virsaiti". Alberts Kapbergs raksta, ka viņa dzimta tiešā līnijā skaitoties senā līvu virsaiša Imantas pēcteči, ar tādu pašu tiesību, kā firsti Līveni par savu senci skaitot virsaiti Kaupo. Lībiešu „ķēniņa dinastijas" turpinātājs grib tagad aicināt pēdējos Mazirbes jūrmalas lībiešus, lai tie iekrāj „lībiski-tautisku kapitālu," kas izlietojams lībiešu labklājības un kultūras celšanai. Tas jāvairo visiem turīgiem lībiešiem. Šo ceļu personīgi grib iet arī „lībiešu virsaitis Alberts". Ja turība viņam nebūtu sasniedzama tepat Latvijā, viņš ietu meklēt laimi pat tālās aizjūras zemēs. «Negribēdams, kā nemantīgs, to Augšāmcelšanās laiku saņemt un tajā ieiet, gribu sākt strādāt!" — raksta Alberts Kapbergs. Ja citādi nevarēšot, sākšot tirgoties ar laikrakstiem.

Tādi ir „libiešu virsaiša Alberta" nodomi. Pašlaik gan viņa dzīvē lielākais notikums ir divi reizes mēnesī no Rindas nespējnieku nama kājām aiziet uz Ventspili, jo braucienam vilcienā nav naudas.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]chimera
2012-11-03 16:17 (saite)
yesss!

Mums nav pret lībiešiem nekāda naida, un absolūti nav ari cenšanās tos ar varu pārtautot. Vēstures gājums ir nu reiz tāds, ka šī tauta, agrāk apdzīvodama plašus tagadējās Latvijas apgabalus, mierīgas asimilācijas ceļā sākusi pāriet latviešos, un šis process gandrīz noslēdzies jau tais laikos, kad mūsu zemes lietas kārtoja svešas varas. Uzņemdami sevī lībiešus — bez kā-diem vecu vai jaunu laiku spaidiem no mū-su puses — mēs esam kļuvuši šis tautas mantinieki un viņai t u v 3 k i radi, nekā to valodas radi ārzemēs. Nekāda „tautu naida" lībiešu atlieku un latviešu starpā līdz šim nav bijis, un nebūs ari, ja tikai daži karstasinīgāki ugru rasisti nelūkos mākslīgi uzkurt šo naidu ar saviem kūdīšanas braucieniem un tiem sekojošām lamentflcijām ārzemju presē.

„Uus Eesti" savā laikā mums stādīja par paraugu igauņus: tie savus salu zviedrus esot pārvērtuši par kaut ko līdzīgu brīvdabas muzeju priekšmetiem, lai būtu ko rādīt ārzemju viesiem, pirmā kārtā Skandināvijas tūristiem. — Sevis stādīšana citiem par paraugu lai paliek citu monopols, jo tā neliecina ne par sevišķu smalkjūtību, nedz taktu. Bez tam, dzīvu cilvēku likšana muzejos (lai arī brīvdabas muzejos) laikam gan nebūs sevišķi cilvēcīga lieta. A. Grīns. /1937/

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?