yesss!

Mums nav pret lībiešiem nekāda naida, un absolūti nav ari cenšanās tos ar varu pārtautot. Vēstures gājums ir nu reiz tāds, ka šī tauta, agrāk apdzīvodama plašus tagadējās Latvijas apgabalus, mierīgas asimilācijas ceļā sākusi pāriet latviešos, un šis process gandrīz noslēdzies jau tais laikos, kad mūsu zemes lietas kārtoja svešas varas. Uzņemdami sevī lībiešus — bez kā-diem vecu vai jaunu laiku spaidiem no mū-su puses — mēs esam kļuvuši šis tautas mantinieki un viņai t u v 3 k i radi, nekā to valodas radi ārzemēs. Nekāda „tautu naida" lībiešu atlieku un latviešu starpā līdz šim nav bijis, un nebūs ari, ja tikai daži karstasinīgāki ugru rasisti nelūkos mākslīgi uzkurt šo naidu ar saviem kūdīšanas braucieniem un tiem sekojošām lamentflcijām ārzemju presē.

„Uus Eesti" savā laikā mums stādīja par paraugu igauņus: tie savus salu zviedrus esot pārvērtuši par kaut ko līdzīgu brīvdabas muzeju priekšmetiem, lai būtu ko rādīt ārzemju viesiem, pirmā kārtā Skandināvijas tūristiem. — Sevis stādīšana citiem par paraugu lai paliek citu monopols, jo tā neliecina ne par sevišķu smalkjūtību, nedz taktu. Bez tam, dzīvu cilvēku likšana muzejos (lai arī brīvdabas muzejos) laikam gan nebūs sevišķi cilvēcīga lieta. A. Grīns. /1937/