sakarā ar to, ka spogulī nu jau rāda šausmenes,
aizdomājos, ka varbūt varētu reizi mūžā saņemties* un pacensties kļūt tik skaistai, ka visiem acis iztecēs [gan jau pavisam neiespējami gluži tas nav],
taču ir divi skarbi jautājumi:
1) a ko tas man dos?
2) vai man pēc tam visu laiku vajadzēs vaksēt sev kājstarpi un citādi sevi uzturēt?
*ķipa kā nolekt ar izpletni vai derībās iemalkot tehnisko spirtu
tomēr ja kādreiz es gribēšu, nezinu, iekārtoties darbā, uz kuru vajag arī iet, droši vien nebūs labi, ja es būšu ne tikai sociāli atrofējusies, bet arī izskatīšos pēc mežcirtēja.
degunu gan neoperēšu, viņš ir disfunkcionāls un mīlams.