tā peļķe ir dziļa jeb kā dzīvot smalki
neviens to,protams, nenojauš, bet man jau kopš bērnības ļoti patīk lēkāt pa peļķēm un nav nekādu iebildumu pamatīgi nošmulēties. manuprāt, tas ir brīnišķīgs process, kura laikā cilvēks var sajusties patiesi brīvs, dzīvs un laimīgs ( vienīgi man nepatīk ilgi staigāt apkārt šmulīgai, to gan ne, tad vajag ātri pēc tam nomazgāties)
lūk es tātad šodien guļu peļķē un plunčājos.(nu labi, labi, nemānīšos- vannā:) redziet es pat nemāku melot..
guļu vannā, nu nejau guļu bet guļu, t.i. atrodos horizontālā stāvoklī (un nevis stāvoklī es esmu, bet stāvoklī es atrodos)
tātad esmu vannā,plunčājos un uzsūcu sevī Stendera kunga novārītas eļļiņas, ko viņš nezkādā veidā sadabūjis iekšā smaržīgās bumbiņās, ko man 2 reizes gadā kāds uzdāvina uz svētkiem. pirkstiņi jau ir kļuvuši krunkaini un tā jauki un tā tālāk, kad neznokurienes uzrodas mamma un klaigā pa visu māju un prasa vai es negribu ceptus kartupeļus. es viņai atbildu, ka nē, ES TAGAD GRIBU GLĀZI VĪNA!! viņa ,protams,stāsta,ka neesot tāda un lai es uzmanos,ka tik nekļūstu par alkoholiķi, tēva gēni untamlīdzīgasmuļķības.. tā. a vēlāk viņa man stāsta, ka esot tikai Napoleons,kas tiek taupīts īpašiem svētku gadījumiem. Napoleons!? es prasu, Ko tu gribi iesākt ar beigtu karavadoni?! vienīgais iedomājos, ja viņš ir paslēpts skapī, kā parasti mamma izrīkojas ar visu slēpjamo, tad no viņa skeleta sanāk baigi labais pakaramais!