![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vakar vārot Meitai II kakao, aizdomājos par fenomenu Piena Plēve un sapratu, ka tā ir mana gandrīz vienīgā un diženākā Pārtikas Trauma, kas nāk no bērnības. (Ja neskaita saldēto cepto zivi, kuru ceturtdienās smirdināja skolas ēdnīca). Nudie nekad nav gadījies norīt ko tik pretīgu. Bērnudarzā PP iekš tradicionālās klimpu zupas drīkstēja atlikt malā, bet viņa tik un tā šad un tad pamanījās iekļūt karotēs un mutēs. Acīmredzot Piena Plēveš popularitāte aptver plašas tautas masas, jo esmu dzirdējusi pat gadījums iz dzīves, kur meitenes sabiedriskajā transportā tik dzīvi un izjusti apspriež PP organoleptiskās īpašības un konsistenci, ka blakus stāvošais tēvocis iejaucas sarunā lūgtin lūdzas viņu nemocīt un PP apspriešanu pārtraukt.
2. godpilnā vieta tiek piešķirta Fitolizīna pastai. Ar šo panaceju iepazinos jau fertilā vecumā. To vajadzēja dzert grūsnības laikā nieru dēļ. F. pastu šķīdināja siltā ūdenī (siltā - lai dzīve nebūtu kā medusmaize!), pievienoja cukuru (nezkāpēc?) un triepa iekšā. Ja palaimējās un grūsnības toksikoze nebija sevišķi izteiksmīga, F. pasta palika manī.
3. vieta neizskaidrojamu iemeslu dēļ tiek piešķirta prjaņikiem un citiem sausiem un salkaniem cepumiem. Gods kam gods, manā pirmsskolas bērnu izglītias iestādē neko nespieda ēst, bet vienu reizi mūsu audzinātāju aizvietoja cita, un man laikam bija ļoti neērti pateikt „Nē”. Nelaimīgas sakritības dēļ tajā dienā launagā iekrita Prjaņiks. Es gara acīm redzu mazo Boženku ar tievām X veida kājiņām un uz pieres īsi apgrieztiem matiem aļa Mireja Matjē vienīgo sēžot pie launaga galda un risinot savas attiecības ar Prjaņiku.
Jāpiezīmē, ka Prjaņiks nebeidza mani vajāt. Reiz, kad es biju jau paaugusies, kāds no maniem krievu radiem mani pacienāja ar īsto krievu Lieldienu Prjaņiku, un man atkal bija neērti atteikt. Šoreiz tas P. produkts bija ar kaut kādu šausmīgu saldu povidlu iekšā, akkungs!
Dažkārt Prjaņiks nāk pie mani sapņos, kad iepriekšējā vakarā lietots kāds alkoholiski reibinošs dzēriens.
Visi negaršīgie zivju ēdieni un jūrasbarības paliek godpilnajā ceturtajā vietā, kopā ar anīsu un lakricu, jo tie mani traucējuši vismazāk. Bērnībā vecāki gan mēdza mani vajāt ar ikru pilnām karotēm un mazsālītu lašu gabaliem, taču, tā kā es muti vaļā nepakam nevēru, drīz likās mierā. Reiz es Somijā iekš vietējās biolstacijas gan paliku drusku badā, jo tradicionālais somu sautējums saturēja gan cūku, gan vistu, gan zivis, mīdijas un citu nešķīstību, bet tas nekas, jo cilvēks jau vienmēr var ēst kūkas, ja nav pieejama maize.
2. godpilnā vieta tiek piešķirta Fitolizīna pastai. Ar šo panaceju iepazinos jau fertilā vecumā. To vajadzēja dzert grūsnības laikā nieru dēļ. F. pastu šķīdināja siltā ūdenī (siltā - lai dzīve nebūtu kā medusmaize!), pievienoja cukuru (nezkāpēc?) un triepa iekšā. Ja palaimējās un grūsnības toksikoze nebija sevišķi izteiksmīga, F. pasta palika manī.
3. vieta neizskaidrojamu iemeslu dēļ tiek piešķirta prjaņikiem un citiem sausiem un salkaniem cepumiem. Gods kam gods, manā pirmsskolas bērnu izglītias iestādē neko nespieda ēst, bet vienu reizi mūsu audzinātāju aizvietoja cita, un man laikam bija ļoti neērti pateikt „Nē”. Nelaimīgas sakritības dēļ tajā dienā launagā iekrita Prjaņiks. Es gara acīm redzu mazo Boženku ar tievām X veida kājiņām un uz pieres īsi apgrieztiem matiem aļa Mireja Matjē vienīgo sēžot pie launaga galda un risinot savas attiecības ar Prjaņiku.
Jāpiezīmē, ka Prjaņiks nebeidza mani vajāt. Reiz, kad es biju jau paaugusies, kāds no maniem krievu radiem mani pacienāja ar īsto krievu Lieldienu Prjaņiku, un man atkal bija neērti atteikt. Šoreiz tas P. produkts bija ar kaut kādu šausmīgu saldu povidlu iekšā, akkungs!
Dažkārt Prjaņiks nāk pie mani sapņos, kad iepriekšējā vakarā lietots kāds alkoholiski reibinošs dzēriens.
Visi negaršīgie zivju ēdieni un jūrasbarības paliek godpilnajā ceturtajā vietā, kopā ar anīsu un lakricu, jo tie mani traucējuši vismazāk. Bērnībā vecāki gan mēdza mani vajāt ar ikru pilnām karotēm un mazsālītu lašu gabaliem, taču, tā kā es muti vaļā nepakam nevēru, drīz likās mierā. Reiz es Somijā iekš vietējās biolstacijas gan paliku drusku badā, jo tradicionālais somu sautējums saturēja gan cūku, gan vistu, gan zivis, mīdijas un citu nešķīstību, bet tas nekas, jo cilvēks jau vienmēr var ēst kūkas, ja nav pieejama maize.
kkādos aizlaiku žurnālos lasīju par to kā krievzemē, karsēja pienu maizes krāsnī, un to plēvi - apcepinātu pat mazliet- lietoja kā baigo kārumu.
2. Žāvēto augļu kompots / ķīselis un žāvētas aprikozes kā tādas (šos produkts vienmēr gribas pagaršot atkal un atkal, bet katru reizi es atkal un atkal saprotu, ka man tie dziļi riebj)
3. Ķimeņu tēja (bērnības trauma Nr.1), piena plēve, marmelāde (visparastākā - rombiņu vai apelsīnu šķēlīšu formā: cukurota želeja - kā tas var garšot?)
man pat ar tā kā garšoja bērnībā. tiesa gan, es bērnudārzā neesmu gājusi, varbūt tām bailēm ir sociāls pamats.
man gan tur bija problēmas ar ēšanu, bet ne ar piena plēvi
Viens no manas māmuļas stāstiem bija par kādu viņas bērnu dienu kompanjonu, kurš atzīmējis, ka, ja reiz kļūtu stāvus bagāts, pārtiktu tikai no piena plēvēm. Tās viņam aplam labi gājušas pie sirds.