Reālā Bovarī kundze
https://www.amusingplanet.com/2022/11/m
Interesanti skatīties, kā daži saturiski līdzīgi apzīmējumi līdzeni pāriet no viena laika citā.
Piemēram, "kadru daļa" tagad ir personāldaļa, 60. gadu Birzes lugā minēts "aptiekas sabiedriskais konsultants", kas tagad laikam būtu PR speciālists vai reklāmists.
19. gs. romānos gandrīz ikviens students, kurš gribēja pārliecināt līgavas tēvu par savu inteliģenci, sarunā it kā nejauši iemeta piezīmi par bimetālismu. Mūsdienu ekvivalentu varat iedomāties paši.
Jungam bija tāda paciente Babete.
"Viņa sacīja: "Es esmu Loreleja", jo ārsts, mēģinādams izskaidrot pacientes situāciju, vienmēr mēdza sacīt: "Es nezinu, ko tas nozīmē."* Vai arī viņa mēdz izsaukties: "Es pārstāvu Sokratu!", kas, kā izrādījās, nozīmēja: "Es esmu tikpat nevainīgi apsūdzēta kā Sokrats." Bieži tika likti lietā arī tādi savādi izteicieni kā "Es esmu neaizstājams dubultpolitehnikums", "Es esmu plūmju kūka uz kukurūzas miltu pamatnes", "Es esmu Ģermānija un Helvētija, tikai no salda sviesta", "Man un Neapolei jāapgādā pasaule ar nūdelēm"."
Jungs [manuprāt, apstulbinoši] secina: "Šie izteicieni nozīmēja pašvērtējuma kāpināšanu, proti, mazvērtības izjūtas kompensēšanu."
* atsauce uz Heines dzejoli
Vajadzēja izvērst dažu latviešu priekšstatus par Franciju un frankofono autoru domas par Latviju (Baltiju utt.).
Te komisāra Megrē (no Žorža Simenona romāna) viedoklis:
"Man bija jāpameklē kartē. Netālu no Baltijas jūras! Tur ir vairākas mazas valstiņas: Igaunija, Latvija, Lietuva… Tad tām apkārt Polija un Krievija. Valstu robežas nesakrīt ar robežām starp tautām. Dažviet pat blakus ciematos runā dažādās valodās. Un visur vēl piedevām ir jūdi, kas izkaisīti pa visurieni, kaut gan veido atsevišķu tautu. Pievienojiet vēl komunistus! Uz robežām iet vaļā kaujas! Supernacionālistu armijas… Ļaudis iztiek no priežu čiekuriem mežos. Nabagie ir nabagāki kā jebkur citur. Viņi mirst no bada un aukstuma. Intelektuāļi aizstāv vācu kultūru, citi atkal – slāvu kultūru, vēl citi – savu zemes pleķīti un senos dialektus… Tur ir zemnieki, kuru sejas līdzīgas lapu vai kalmiku sejām, tad vēl gaišmatainie milzeņi un, visbeidzot, visādi jūdu jaukteņi, kas ēd ķiplokus un kauj lopus citādāk nekā pārējie." 1931
Apstiprināja referātu vienai konferencei Pērtā, tāpēc pārlasīju Ingunas Daukstes-Silasproģes biezo "Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā".
Izrakstīšu tikai divas lietas:
1) Ernas Ķikures dzejoļa īso versiju, ir arī garā (starp citu, latvieši Austrālijā vismaz pirmos gadus eikaliptus, palmas, oleandrus salīdzināja ar bērziem, kukaburru ar stārķi, gribēja «uzrakt» Austrāliju un pārvērst par dārzu)
Citrondzeltens mēness iesprūst eikaliptā.
Viņam seko mākons, rožu sārts.
Šūpojas tiem pretī, astē lepni liektā,
Posums, ļauna neaizskārts.
Vadi, posum, nakti eikaliptā zaļā —
Zirņos burkānšķēles neaiztiec!
Šķaidījies tu tur pārlieku lielā vaļā,
Nu tev mielasts izlikts indēm liets.
Ilgi paliek mēness zaru spraugās.
Posums tumsu gaidot varbūt iesnausies
Un uz burkānšķēlēm zirņu vagās
Vēl šo baltu nakti neaizies.
2) Jāņa Sarmas teikto 20. gs. kontekstā:
"10 gadu vecumā pirmo reizi asimilējos par krievu — Ivan Martinovič Kalnin. Otro reizi asimilējos par vācieti — Johann Kalning. Tad man bija 17 gadu. Kad nodibinājās neatkarīgā Latvija, tad asimilējos par latvieti. Latviski vēl nepratu, bet 1919. gadā mani pieņēma skolotāja darbā Bauskā. [..] Vispirms nācās pašam smagi mācīties latviešu valodu. Tagad jāasimilējas ceturto reizi — par angļu saksi."
Vēl no savas lasīšanas pieredzes ļoti iesaku jaunzēlandietes Mensfīldas "Laimi" (ir tulkots grāmatā) un Riharda Krauļa "Jaunaustrāliešus".
Viņš labi cirta pretī arī tiem rakstniekiem (lasi: kollēgām), ko pētu, bet pats tagad šaurā lokā diemžēl pārpētīts. Un Kalifornijā dzīve arī noteikti bija rožaināka nekā Latvijas PSR.
http://periodika.lv/periodika2-view
Pašpārliecinātais veiksminieks devās uz priekšu zālē, kur sienas laistījās vienos spoguļos un grīdu sedza biezi, sarkani paklāji zeltītiem hieroglifiem. Šai žilbinošajā greznībā labi jutās ziedoši, švītīgi jaunekļi ar vaigu bārdām, kas drebēja kā zivju spuras, un vieglprātīgas dāmas – miesīgas orhidejas ar indi sirdī.
Armāns Lanū. "Labdien, Zolā kungs!"
"No muguras redzamais sievas pamestais Klaidonis šķiet drebam elsās, kurpretī, līdzko viņš pagriežas, redzam, ka viņš krata šeikeru un gatavo sev kokteili." 208. lpp.
"Seja ir šī orgānus nesošā nervu plate, kas ziedojusi lielāko daļu sava vispārējā kustīguma un savāc vai izpauž uz āru daždažādas mazas lokālas kustības, kuras pārējais ķermenis parasti glabā apslēptas." 113. lpp.
"Robs-Grijē bija tas, kurš uzstāja uz detaļas, kas "šķiet falša", nozīmi, jo saskatīja tajā realitātes zīmi pretstatā reālismam vai patiesības [vérité] zīmi pretstatā verismam." 259. lpp.
Žils Delēzs. "Kino. Kustībtēls".
Jardin de Plantes, Paris
Kad ūdeņos to sārtais baltums mirdz,
nav vairāk tas kā Fragonāra gleznās,
nav vairāk tas, kā ja kāds teiktu grezni
par savu draudzeni, ka viņa ir
no miega maiga vēl. Jo, kad tie iznāk,
uz sārtiem kātiem, kopā spiedušies,
tie stāv kā dobē ziedi ziedoši
un vairāk nekā Frīne pavedina,
bet paši sevi; savas acis skumjās
tie, kaklus liecot, apslēpj dūnainumā,
kur melns un augļusarkans kopā sviests.
Kad pēkšņa skaudība ķērc dārzā šķība,
tie izstiepj kaklus, mēmi brīnoties,
un iesoļo pa vienam šķietamībā.
Rainers Marija Rilke. Atdzejojis Māris Čaklais.
Atceros, bērnībā fascinēja uziet dažādus neparastus koku (augu) nosaukumus tekstos, teiksim, "zemeņkoks", "maizeskoks" utt. Līdzīgi ar dzīvniekiem. Tad vēl īsti nebija iespējas apskatīt attēlus internetā (vai arī bija citas prioritātes). Neliels saraksts ir nesen tulkotajā Oktavio Pasa darbā, bet tagad, ievadot meklētājā "zemeņkoks", uzgāju šādu uzskaitījumu: https://www.atlants.lv/referats/pasaule
Pastkarte no Lago di Como
Ezers ar heraldiskiem putniem
vasarnīcas uz klints
un nepamanāmas ostas
ar slepenām trepēm
alām un tuneļiem
balstiem un statujām
1866 vai 1911
pilsētas saucas Tremezza Cernobbio
Dongo Como Cadenabbio Bellaggio
Colice Varenna Bellano Menaggio
skalojas ūdens zem mājām
un mūki savā zona sacra
destilē liķierus
kamēr vārnas uzlaižas kokos
ūdens pie krasta
ir melns un gludens
un smags it kā meklētu
dziļumam dibenu
mākoņi turas kā milzīgi korķi no vates
debesīs kurās vanagi
ļaujas šūpīgam vējam
kalni uz kuriem skaidrās dienās var ieraudzīt sniegu
atklājušies no ziemeļiem līdz pat dienvidiem
un šūpojas laivas uz ezera
tā kā mizas vai lapas
ar saviem asaku zīmējumiem
bet marmora tēli patētiskie
vēl arvienu gaida starp palmām
ka atgrieztos kāds
un kaut kas sāktos atkal no jauna.
Ufe Harders. Atdzejojis Māris Čaklais.
Mūzila iestudējums. Manuprāt, labi, ka beidzot kaut kas no viņa (vai citiem modernistiem) tika iestudēts, atsevišķas vietas tiešām izsmalcinātas, bet dažu aktieru mutēs monologi vai dialogi liekas stipri anahroniski. Un dīvaini, bet Ķestera parādīšanās 7. sērijā visu uzlabo.
https://www.youtube.com/watch?v=QfMaynn
Līdz šim vispār neinteresēja Orvels, bet te pēkšņi:
"Arī Rāvelstons iedzēra malku un uzmanīgi nolika savu kausu uz galda. Tipisks Londonas alus, šķebina un vēl atstāj kaut kādu ķīmisku pēcgaršu. Gribot negribot prātā nāca Burgundijas vīni. Viņi turpināja strīdēties par sociālismu.
— Zini, Gordon, tev tiešām pēdējais laiks sākt lasīt Marksu, — teica Rāvelstons, apskaities riebīgā alus dēļ un tādēļ runādams ne tik vainīgi nekā parasti.
— Neparko, tad jau labāk misis Hampfriju Vordu, — Gordons atsaucās.
— Bet vai tad tu pats neredzi, ka uzvedies neloģiski? Tu nemitīgi atmasko kapitālismu, taču atsakies atzīt vienīgo alternatīvu. Nevar bāzt galvu smiltīs! Jānostājas vai nu kapitālisma, vai sociālisma pusē, citas iespējas nav.
— Nu, mani šis sociālisms it nemaz neinteresē. Jau iedomājoties vien par to, man nāk žāvas.
— Bet kādi īsti ir tavi iebildumi pret sociālismu?
— Iebildumu nav daudz — tikai tas, ka šis sociālisms nevienam nav vajadzīgs.
— Ko tu runā, tās taču ir pilnīgas aplamības!
— Proti, nav vajadzīgs nevienam, kurš saprot, kāda patiesībā būs sociālisma solītā gaišā nākotne.
— Ak tā? Un kāda, tavuprāt, tā būs?
— Manuprāt? Kaut kas līdzīgs Oldesa Hakslija "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei", vienīgi smiekli nenāks. Četras stundas dienā paraugfabrikā, pievelkot skrūvi numur 6003. Komūnas virtuvē saņemot sviestpapīrā iesaiņotas pārtikas devas. Kopus pārgājieni no nama, kurā dzīvojis Markss, uz namu, kurā dzīvojis Ļeņins, un atpakaļ. Uz katra stūra bezmaksas abortu klīnikas. Tas viss, bez šaubām, ir ļoti labi. Tikai mums to negribas.
Rāvelstons nopūtās. Šādu sociālisma izpratni viņš reizi mēnesī punktu pa punktam iznīcināja "Antikrista" lappusēs. — Nu labi. Bet ko jums gribas?
— Nav ne jausmas. Mēs varam zināt tikai to, ko mums negribas. Tur arī slēpjas mūsdienu cilvēka nelaime. Mēs esam iestrēguši un stāvam kā Buridāna ēzeliene. Tiesa, ir trīs izvēles iespējas, nevis divas, bet visas trīs ir kā rūgta nāve. Sociālisms būtu pirmā.
— Kādas tad ir abas pārējās?
— Nu, man domāt, pašnāvība un katolicisms.
Baznīcas noliedzējs Rāvelstons pārsteigts iesmējās. — Katolicisms? Tu nopietni uzskati to par alternatīvu?
— Kāpēc ne? Inteliģentiņi lien kā uzmedoti.
— Ne jau īstā inteliģence! Kaut gan, protams, Eliots... — Rāvelstonam bija jāatzīst.
— Un būs vēl citi, tu redzēsi. Kā rādās, zem Mātes Baznīcas spārniņa ir omulīga čučēšana. Mazliet nehigiēniski, protams, toties droši un mierīgi."
"Lai plīvo aspidistra"
Tā kā [iespējams] no rudens rakstīšu disertāciju par padomju cilvēka ikdienu Miervalža Birzes prozā, šajā ierakstā tagad un turpmāk ievietošu dažas interesantas atsauces.
Šodien divas:
1) Birze piemin degvielas (autoeļļas, benzīntanku u. c.) uzņēmumu "Shell"; Latvijā, kā atradu, tas esot darbojies vismaz no 1920. gadu pirmās puses līdz 1940. gadam (citviet minēts – līdz 1944. gadam), pēc tam, daudz vēlāk, "Shell" atsāka darbību, tad atkal pārtrauca. Atradu šādu attēlu ("Rīgas Ziņas", 1926, Nr. 195): http://periodika.lv/periodika2-view
2) Saistībā ar padomju laika hipiju attēlojumu sāku meklēt, kas ir "biezpiena" zoles. Diezgan loģiski, vajadzēja iedomāties – tās ir baltas, lielas un augstas zoles tādiem kā sporta apaviem. Jau 1930. gadā "Svaros" (Nr. 4) tās tika izzobotas: http://periodika.lv/periodika2-view
P. S. Ceru, ka saites strādā, ar periodiku.lv šajā ziņā mēdz būt problēmas.
Kā gan citādi
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
Interesanti lasīt, kā grieķi dzejā regulāri turkus piemin kā kaklakungus, bet arī turki reti aizmirst atsaukties uz grieķiem:
http://periodika.lv/periodika2-view
Izšķirošajā brīdī
Gadu no gada tu esi sēdējis, līkdams pār
grāmatām,
tu esi savācis vairāk zinību
nekā vajadzētu deviņiem mūžiem.
Izšķirošajā brīdī to vajag
tik maz, un to mazumiņu
sirds allaž ir zinājusi.
Ēģiptē gudrības dievam
bija pērtiķa galva.
Vecs dzejnieks mēģina kļūt
modernists
Viņš ar interesi ņēmās izmēģināt
šīs jaunās ķekatas.
Viņš uzkāpa tajās
un soļoja uzmanīgi kā stārķis.
Apbrīnojami, cik viņš kļuva tālredzīgs.
Viņš pat varēja saskaitīt kaimiņa aitas.
Man ir trīs dzejoļi,
teica viņš.
Pats dzejoļus saskaitījis.
Emīlija* tos meta
lādē, es
neesmu drošs, ka viņa tos skaitīja;
viņa tikai atplēsa tējas paciņu
un to izlietoja par rakstāmpapīru.
Tā bija pareizi. Labai dzejai
vajag smaržot pēc tējas.
Vai arī pēc svaigas zemes, vai tikko
skaldītas malkas.
* Dikinsone
Ūlavs Hauge. Atdzejojis Knuts Skujenieks.
Dzejolis, par kuru vienreiz redzēju ļaunu sapni — it kā kāds nešķīstenis to būtu licis analizēt māksliniecisko līdzekļu ziņā —, nemaz nerunājot par vairākām reizēm nomodā.
Samīcu cieši es iedomu plūstošu,
Saprāta gurķus un neprāta mandeles —
Jūtu uz mēles jau saldumu kūstošu!
Daktiļi kājām man paauj kā zandeles,
Atskaņas kūleņo nerriskos virpuļos,
Līdzskaņi patskaņus sakrata tirpuļos:
Safrāna smaržību pannām es pārvīšu,
Iesmiņos cepšu un kastroļos vārīšu
Pudiņu burtēžiem (mutes jau noplātās).
Nelied vairs romānu taukajie cepeši,
Izkūst kā migliņa dzejoļu oblates,
Šaubīgi paošņā deguni depešu —
Dodi tiem vieglāku, jautrāku numuru,
Pikantas uzsmēres, rozīnu kumuru, —
Tā kaut ko, sieviets kur ievīts un kautiņi,
Lietiņas raibas, vēl raibāki ļautiņi.
Gan te ķers Šanteklērs uzslavu labāku,
Smuku burs Sukuburs kinemā — mirāžu,
Iesviedīs degunā dažam kā tabaku,
Avansu izcels un pavairos tirāžu, —
Lai jau tiek viņiem! Dejošam smiekliņam,
Asaru švāģerim, kalpoju viegliņām —
Vasaru prāģerim, dziesmas tā smaidīgas,
Ziemu kā zāģerim smeldzoņas vaidīgas.
Kādreiz es ceru, ak kungi, jūs pacienāt
Gan jau ar (dieviņš dos) pīrāgu tīrāku!
Pegaziņš paslinks: jo iejūdz, jo atsienas —
Re, kā viņš sastingst, ja daudz pūš tam vīraku.
Ciešiem nu piešiem tam mīkstumus bakstīšu,
Varbūt tad ātri kā lakstīdams rakstīšu.
Pudiņš šis dažlabai svētdienai nodomāts,
Pasauss kā vienīgais taisnīgais Sodomā.
To, kas man sacepts, lai aprij un čāpstinās,
Ak! Kaut uz Kaprī, tur siltāka saulīte,
Aizmukt es varētu! Dreb visi kauli te,
Mugurkauls saliecas, smeldzot dilst lāpstiņas.
Čīkstošas, pīkstošas virājas vindiņas,
Izsmeļ no Kastaļa sešdesmit rindiņas!
Māga nav lāga, un malka jau trūkumā —
Tā es te cepu nu, saliecies kūkumā.
Baudiet un šķaudiet, un mēģiniet baroties,
Duriet kaut dakšiņās, smeliet vai karotēs, —
Dievs palīdz! Varbūt jums labāk, tā darot, ies.
Līkājis es diezgan pār tintnīcas avotu,
Tīkājis tur saskatīt birzvidu pļavotu,
Svilpo kur putni un liddejo grācijas,
Elfi kur satīriem paduses kutina.
Diemžēl pie citas es piederu nācijas,
Splīnu un skepsi visapkārt kas putina,
Ziniskām zinātnēm smadzenes sutina.
Tintnīcas actiņa blisinās melnīga,
Ideja šķelmīga risinās velnīga:
Nerrs, lūk, ar pudiņu salkušos pamielos!
Sanāciet, ļautiņi! Pametiet sapulces,
Izbakstiet zobus un noņemiet kapuces:
Vesta no Āfrikas, seškupru kamieļos,
Slēpta šai dziesmiņā dīvaina barība,
Kurai pie progresa milzīga svarība.
Vēlu jums atskaņu izskaņās režģīties,
Atsisties punktos un komatos mežģīties,
Sirsnīgi ilgi par pantiem šiem disputēt,
Jo tiem lemts drīzi no atmiņas izputēt.
Pats es nu gaidīšu laimīgu rītiņu,
Cerot tos pārvērst par avansa kvītiņu —
Labu man vēliet pie šitenās andeles,
Jūs, kam ies labā šie gurķi un mandeles.
1920. gads.
Jānis Sudrabkalns jeb Oliveret(t)o.
Navigate: (Previous 20 Entries)