Apstiprināja referātu vienai konferencei Pērtā, tāpēc pārlasīju Ingunas Daukstes-Silasproģes biezo "Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā".
Izrakstīšu tikai divas lietas:
1) Ernas Ķikures dzejoļa īso versiju, ir arī garā (starp citu, latvieši Austrālijā vismaz pirmos gadus eikaliptus, palmas, oleandrus salīdzināja ar bērziem, kukaburru ar stārķi, gribēja «uzrakt» Austrāliju un pārvērst par dārzu)
Citrondzeltens mēness iesprūst eikaliptā.
Viņam seko mākons, rožu sārts.
Šūpojas tiem pretī, astē lepni liektā,
Posums, ļauna neaizskārts.
Vadi, posum, nakti eikaliptā zaļā —
Zirņos burkānšķēles neaiztiec!
Šķaidījies tu tur pārlieku lielā vaļā,
Nu tev mielasts izlikts indēm liets.
Ilgi paliek mēness zaru spraugās.
Posums tumsu gaidot varbūt iesnausies
Un uz burkānšķēlēm zirņu vagās
Vēl šo baltu nakti neaizies.
2) Jāņa Sarmas teikto 20. gs. kontekstā:
"10 gadu vecumā pirmo reizi asimilējos par krievu — Ivan Martinovič Kalnin. Otro reizi asimilējos par vācieti — Johann Kalning. Tad man bija 17 gadu. Kad nodibinājās neatkarīgā Latvija, tad asimilējos par latvieti. Latviski vēl nepratu, bet 1919. gadā mani pieņēma skolotāja darbā Bauskā. [..] Vispirms nācās pašam smagi mācīties latviešu valodu. Tagad jāasimilējas ceturto reizi — par angļu saksi."
Vēl no savas lasīšanas pieredzes ļoti iesaku jaunzēlandietes Mensfīldas "Laimi" (ir tulkots grāmatā) un Riharda Krauļa "Jaunaustrāliešus".
Viņš labi cirta pretī arī tiem rakstniekiem (lasi: kollēgām), ko pētu, bet pats tagad šaurā lokā diemžēl pārpētīts. Un Kalifornijā dzīve arī noteikti bija rožaināka nekā Latvijas PSR.
http://periodika.lv/periodika2-view
Pašpārliecinātais veiksminieks devās uz priekšu zālē, kur sienas laistījās vienos spoguļos un grīdu sedza biezi, sarkani paklāji zeltītiem hieroglifiem. Šai žilbinošajā greznībā labi jutās ziedoši, švītīgi jaunekļi ar vaigu bārdām, kas drebēja kā zivju spuras, un vieglprātīgas dāmas – miesīgas orhidejas ar indi sirdī.
Armāns Lanū. "Labdien, Zolā kungs!"
"No muguras redzamais sievas pamestais Klaidonis šķiet drebam elsās, kurpretī, līdzko viņš pagriežas, redzam, ka viņš krata šeikeru un gatavo sev kokteili." 208. lpp.
"Seja ir šī orgānus nesošā nervu plate, kas ziedojusi lielāko daļu sava vispārējā kustīguma un savāc vai izpauž uz āru daždažādas mazas lokālas kustības, kuras pārējais ķermenis parasti glabā apslēptas." 113. lpp.
"Robs-Grijē bija tas, kurš uzstāja uz detaļas, kas "šķiet falša", nozīmi, jo saskatīja tajā realitātes zīmi pretstatā reālismam vai patiesības [vérité] zīmi pretstatā verismam." 259. lpp.
Žils Delēzs. "Kino. Kustībtēls".
Jardin de Plantes, Paris
Kad ūdeņos to sārtais baltums mirdz,
nav vairāk tas kā Fragonāra gleznās,
nav vairāk tas, kā ja kāds teiktu grezni
par savu draudzeni, ka viņa ir
no miega maiga vēl. Jo, kad tie iznāk,
uz sārtiem kātiem, kopā spiedušies,
tie stāv kā dobē ziedi ziedoši
un vairāk nekā Frīne pavedina,
bet paši sevi; savas acis skumjās
tie, kaklus liecot, apslēpj dūnainumā,
kur melns un augļusarkans kopā sviests.
Kad pēkšņa skaudība ķērc dārzā šķība,
tie izstiepj kaklus, mēmi brīnoties,
un iesoļo pa vienam šķietamībā.
Rainers Marija Rilke. Atdzejojis Māris Čaklais.
Atceros, bērnībā fascinēja uziet dažādus neparastus koku (augu) nosaukumus tekstos, teiksim, "zemeņkoks", "maizeskoks" utt. Līdzīgi ar dzīvniekiem. Tad vēl īsti nebija iespējas apskatīt attēlus internetā (vai arī bija citas prioritātes). Neliels saraksts ir nesen tulkotajā Oktavio Pasa darbā, bet tagad, ievadot meklētājā "zemeņkoks", uzgāju šādu uzskaitījumu: https://www.atlants.lv/referats/pasaule
Pastkarte no Lago di Como
Ezers ar heraldiskiem putniem
vasarnīcas uz klints
un nepamanāmas ostas
ar slepenām trepēm
alām un tuneļiem
balstiem un statujām
1866 vai 1911
pilsētas saucas Tremezza Cernobbio
Dongo Como Cadenabbio Bellaggio
Colice Varenna Bellano Menaggio
skalojas ūdens zem mājām
un mūki savā zona sacra
destilē liķierus
kamēr vārnas uzlaižas kokos
ūdens pie krasta
ir melns un gludens
un smags it kā meklētu
dziļumam dibenu
mākoņi turas kā milzīgi korķi no vates
debesīs kurās vanagi
ļaujas šūpīgam vējam
kalni uz kuriem skaidrās dienās var ieraudzīt sniegu
atklājušies no ziemeļiem līdz pat dienvidiem
un šūpojas laivas uz ezera
tā kā mizas vai lapas
ar saviem asaku zīmējumiem
bet marmora tēli patētiskie
vēl arvienu gaida starp palmām
ka atgrieztos kāds
un kaut kas sāktos atkal no jauna.
Ufe Harders. Atdzejojis Māris Čaklais.
Starp citu, ko domājat par šo Mūzila iestudējumu? Manuprāt, labi, ka beidzot kaut kas no viņa (vai citiem modernistiem) tika iestudēts, atsevišķas vietas tiešām izsmalcinātas, bet dažu aktieru mutēs monologi vai dialogi liekas stipri anahroniski. Un dīvaini, bet Ķestera parādīšanās 7. sērijā visu uzlabo.
https://www.youtube.com/watch?v=QfMaynn
Līdz šim vispār neinteresēja Orvels, bet te pēkšņi:
"Arī Rāvelstons iedzēra malku un uzmanīgi nolika savu kausu uz galda. Tipisks Londonas alus, šķebina un vēl atstāj kaut kādu ķīmisku pēcgaršu. Gribot negribot prātā nāca Burgundijas vīni. Viņi turpināja strīdēties par sociālismu.
— Zini, Gordon, tev tiešām pēdējais laiks sākt lasīt Marksu, — teica Rāvelstons, apskaities riebīgā alus dēļ un tādēļ runādams ne tik vainīgi nekā parasti.
— Neparko, tad jau labāk misis Hampfriju Vordu, — Gordons atsaucās.
— Bet vai tad tu pats neredzi, ka uzvedies neloģiski? Tu nemitīgi atmasko kapitālismu, taču atsakies atzīt vienīgo alternatīvu. Nevar bāzt galvu smiltīs! Jānostājas vai nu kapitālisma, vai sociālisma pusē, citas iespējas nav.
— Nu, mani šis sociālisms it nemaz neinteresē. Jau iedomājoties vien par to, man nāk žāvas.
— Bet kādi īsti ir tavi iebildumi pret sociālismu?
— Iebildumu nav daudz — tikai tas, ka šis sociālisms nevienam nav vajadzīgs.
— Ko tu runā, tās taču ir pilnīgas aplamības!
— Proti, nav vajadzīgs nevienam, kurš saprot, kāda patiesībā būs sociālisma solītā gaišā nākotne.
— Ak tā? Un kāda, tavuprāt, tā būs?
— Manuprāt? Kaut kas līdzīgs Oldesa Hakslija "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei", vienīgi smiekli nenāks. Četras stundas dienā paraugfabrikā, pievelkot skrūvi numur 6003. Komūnas virtuvē saņemot sviestpapīrā iesaiņotas pārtikas devas. Kopus pārgājieni no nama, kurā dzīvojis Markss, uz namu, kurā dzīvojis Ļeņins, un atpakaļ. Uz katra stūra bezmaksas abortu klīnikas. Tas viss, bez šaubām, ir ļoti labi. Tikai mums to negribas.
Rāvelstons nopūtās. Šādu sociālisma izpratni viņš reizi mēnesī punktu pa punktam iznīcināja "Antikrista" lappusēs. — Nu labi. Bet ko jums gribas?
— Nav ne jausmas. Mēs varam zināt tikai to, ko mums negribas. Tur arī slēpjas mūsdienu cilvēka nelaime. Mēs esam iestrēguši un stāvam kā Buridāna ēzeliene. Tiesa, ir trīs izvēles iespējas, nevis divas, bet visas trīs ir kā rūgta nāve. Sociālisms būtu pirmā.
— Kādas tad ir abas pārējās?
— Nu, man domāt, pašnāvība un katolicisms.
Baznīcas noliedzējs Rāvelstons pārsteigts iesmējās. — Katolicisms? Tu nopietni uzskati to par alternatīvu?
— Kāpēc ne? Inteliģentiņi lien kā uzmedoti.
— Ne jau īstā inteliģence! Kaut gan, protams, Eliots... — Rāvelstonam bija jāatzīst.
— Un būs vēl citi, tu redzēsi. Kā rādās, zem Mātes Baznīcas spārniņa ir omulīga čučēšana. Mazliet nehigiēniski, protams, toties droši un mierīgi."
"Lai plīvo aspidistra"
Tā kā [iespējams] no rudens rakstīšu disertāciju par padomju cilvēka ikdienu Miervalža Birzes prozā, šajā ierakstā tagad un turpmāk ievietošu dažas interesantas atsauces.
Šodien divas:
1) Birze piemin degvielas (autoeļļas, benzīntanku u. c.) uzņēmumu "Shell"; Latvijā, kā atradu, tas esot darbojies vismaz no 1920. gadu pirmās puses līdz 1940. gadam (citviet minēts – līdz 1944. gadam), pēc tam, daudz vēlāk, "Shell" atsāka darbību, tad atkal pārtrauca. Atradu šādu attēlu ("Rīgas Ziņas", 1926, Nr. 195): http://periodika.lv/periodika2-view
2) Saistībā ar padomju laika hipiju attēlojumu sāku meklēt, kas ir "biezpiena" zoles. Diezgan loģiski, vajadzēja iedomāties – tās ir baltas, lielas un augstas zoles tādiem kā sporta apaviem. Jau 1930. gadā "Svaros" (Nr. 4) tās tika izzobotas: http://periodika.lv/periodika2-view
P. S. Ceru, ka saites strādā, ar periodiku.lv šajā ziņā mēdz būt problēmas.
Kā gan citādi
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
Interesanti lasīt, kā grieķi dzejā regulāri turkus piemin kā kaklakungus, bet arī turki reti aizmirst atsaukties uz grieķiem:
http://periodika.lv/periodika2-view
Izšķirošajā brīdī
Gadu no gada tu esi sēdējis, līkdams pār
grāmatām,
tu esi savācis vairāk zinību
nekā vajadzētu deviņiem mūžiem.
Izšķirošajā brīdī to vajag
tik maz, un to mazumiņu
sirds allaž ir zinājusi.
Ēģiptē gudrības dievam
bija pērtiķa galva.
Vecs dzejnieks mēģina kļūt
modernists
Viņš ar interesi ņēmās izmēģināt
šīs jaunās ķekatas.
Viņš uzkāpa tajās
un soļoja uzmanīgi kā stārķis.
Apbrīnojami, cik viņš kļuva tālredzīgs.
Viņš pat varēja saskaitīt kaimiņa aitas.
Man ir trīs dzejoļi,
teica viņš.
Pats dzejoļus saskaitījis.
Emīlija* tos meta
lādē, es
neesmu drošs, ka viņa tos skaitīja;
viņa tikai atplēsa tējas paciņu
un to izlietoja par rakstāmpapīru.
Tā bija pareizi. Labai dzejai
vajag smaržot pēc tējas.
Vai arī pēc svaigas zemes, vai tikko
skaldītas malkas.
* Dikinsone
Ūlavs Hauge. Atdzejojis Knuts Skujenieks.
Dzejolis, par kuru vienreiz redzēju ļaunu sapni — it kā kāds nešķīstenis to būtu licis analizēt māksliniecisko līdzekļu ziņā —, nemaz nerunājot par vairākām reizēm nomodā.
Samīcu cieši es iedomu plūstošu,
Saprāta gurķus un neprāta mandeles —
Jūtu uz mēles jau saldumu kūstošu!
Daktiļi kājām man paauj kā zandeles,
Atskaņas kūleņo nerriskos virpuļos,
Līdzskaņi patskaņus sakrata tirpuļos:
Safrāna smaržību pannām es pārvīšu,
Iesmiņos cepšu un kastroļos vārīšu
Pudiņu burtēžiem (mutes jau noplātās).
Nelied vairs romānu taukajie cepeši,
Izkūst kā migliņa dzejoļu oblates,
Šaubīgi paošņā deguni depešu —
Dodi tiem vieglāku, jautrāku numuru,
Pikantas uzsmēres, rozīnu kumuru, —
Tā kaut ko, sieviets kur ievīts un kautiņi,
Lietiņas raibas, vēl raibāki ļautiņi.
Gan te ķers Šanteklērs uzslavu labāku,
Smuku burs Sukuburs kinemā — mirāžu,
Iesviedīs degunā dažam kā tabaku,
Avansu izcels un pavairos tirāžu, —
Lai jau tiek viņiem! Dejošam smiekliņam,
Asaru švāģerim, kalpoju viegliņām —
Vasaru prāģerim, dziesmas tā smaidīgas,
Ziemu kā zāģerim smeldzoņas vaidīgas.
Kādreiz es ceru, ak kungi, jūs pacienāt
Gan jau ar (dieviņš dos) pīrāgu tīrāku!
Pegaziņš paslinks: jo iejūdz, jo atsienas —
Re, kā viņš sastingst, ja daudz pūš tam vīraku.
Ciešiem nu piešiem tam mīkstumus bakstīšu,
Varbūt tad ātri kā lakstīdams rakstīšu.
Pudiņš šis dažlabai svētdienai nodomāts,
Pasauss kā vienīgais taisnīgais Sodomā.
To, kas man sacepts, lai aprij un čāpstinās,
Ak! Kaut uz Kaprī, tur siltāka saulīte,
Aizmukt es varētu! Dreb visi kauli te,
Mugurkauls saliecas, smeldzot dilst lāpstiņas.
Čīkstošas, pīkstošas virājas vindiņas,
Izsmeļ no Kastaļa sešdesmit rindiņas!
Māga nav lāga, un malka jau trūkumā —
Tā es te cepu nu, saliecies kūkumā.
Baudiet un šķaudiet, un mēģiniet baroties,
Duriet kaut dakšiņās, smeliet vai karotēs, —
Dievs palīdz! Varbūt jums labāk, tā darot, ies.
Līkājis es diezgan pār tintnīcas avotu,
Tīkājis tur saskatīt birzvidu pļavotu,
Svilpo kur putni un liddejo grācijas,
Elfi kur satīriem paduses kutina.
Diemžēl pie citas es piederu nācijas,
Splīnu un skepsi visapkārt kas putina,
Ziniskām zinātnēm smadzenes sutina.
Tintnīcas actiņa blisinās melnīga,
Ideja šķelmīga risinās velnīga:
Nerrs, lūk, ar pudiņu salkušos pamielos!
Sanāciet, ļautiņi! Pametiet sapulces,
Izbakstiet zobus un noņemiet kapuces:
Vesta no Āfrikas, seškupru kamieļos,
Slēpta šai dziesmiņā dīvaina barība,
Kurai pie progresa milzīga svarība.
Vēlu jums atskaņu izskaņās režģīties,
Atsisties punktos un komatos mežģīties,
Sirsnīgi ilgi par pantiem šiem disputēt,
Jo tiem lemts drīzi no atmiņas izputēt.
Pats es nu gaidīšu laimīgu rītiņu,
Cerot tos pārvērst par avansa kvītiņu —
Labu man vēliet pie šitenās andeles,
Jūs, kam ies labā šie gurķi un mandeles.
1920. gads.
Jānis Sudrabkalns jeb Oliveret(t)o.
Karstumā dzejoļi, kuros minēts rudens.
Rainers Marija Rilke: "Manās acīs briest vārpas, un katrs sev pats no tām izlasa graudu pēc grauda."
Emīlija Dikinsone:
"Rudens — pārlūkoju adīkli —
Krāsas — saka viņš —,
kas spētu pazemot flamingo."
Stefans George:
"Jel nekavējies...
Jel nekavējies satvert dārgās veltes,
Ko vēlais greznums sniedz, pirms griežos šķiras,
Lūk, drūmie mākoņi jau kopā iras,
Un drīz mūs pārsteigt iespēs miglu speltes.
Kluss skaņu vilnis saplūkātā zarā
Tev teic, ka lēnīgi un gudri rudens
Tin zemi spožā damastā, pirms ūdens
Ir iekalts tuvās vētras saltā varā.
Un zeltizaļās lapsenes no alām
Un slēgtiem ziedu biķeriem jau projām,
Mēs tālos lokus laivā apceļojam
Gar lapu bronzas-iebrūnganām salām."
No vācu valodas atdzejojis Pavils Vīlips.
Georgs Trākls:
"Uz manu pieri auksts metāls nāk.
Zirnekļi manu sirdi meklē.
Ir gaisma, kas manā mutē dziest."
vai:
"Zilgmē pagaistot, nabaga grēcinieks
Savus trūdus atstāj lilijām un žurkām."
vai jebkas cits no viņa (pamatā atdzejojusi Amanda Aizpuriete un Pēteris Brūveris: http://periodika.lv/#searchResults:%23t
Cik neprātīgs
Cik neprātīgs, kas nespēj noraudzīties
Aukstasinīgs uz dienām, kuras līkst.
Kam šķirstot mūža lapas nomocīties,
Pat jaukās bērn'dienas lai žēlās slīgst.
Itkā kad roze plūktu sevi pati,
Vai pirksti plūmei dzēstu zilgmi nost,
Vai ūdens meita, kurai dzidri skati,
Sev alā vilktu augus gļotainos.
Bet roze ziedus atstāj sev uz kāta,
Lai skūpsta vējš un bites dzer no tās;
Uz plūmes paliek zilgme, liegi krāta,
Un ezers kristalldzidris iedzirkstas.
Kam šaubās slīkt, kam sevi attaisnot,
Kam maitāt svētlaimi, sev neticot?
Džons Kītss. Atdzejojis A. Eglītis.
P. S. To puķi, kura plūc pati sevi, izmantoja arī Kamingss (latviski šeit: https://www.punctummagazine.lv/2015/0
Revolucionārs
Pēc miljona ir miljons karā kauts,
Mēs vēlējāmies atmaksu un brīvi.
Es kaujas laukā zvērēju, ka dzīvi
Sākot nava vērts, līdz kautais slavā skauts.
Bij kauti miljoni, nu jaunā audze
Ar džimmisoļiem jaunās šausmās iet.
Es pats tai līdzīgs — tā man bieži šķiet.
Ir dzīve atkal pretrunību kaudze.
Nav redzams ar, kā prātīgāks mazliet
Es pats. Bez cerībām ta dienas riet.
Bet tagad vēroju — vai tas gan ļauts ? —
Ko agrāk pielūdzām, to apkarojam sīvi.
Dej jaunatne ar tukšām galvām spīvi,
Kad šībers saksafona taktī rauts.
Francs Verfels. Atdzejojis Kārlis Dziļleja.
Uzlidojums
Ak tu, mans Dievs, kāpēc Tu mani sējis
Pie parādībām, piekalis pie virsmas,
Ka es, — kad gars un miesa man pie irsmas,
Viens gurdi velkos, dzīvi neiespējis.
Kaut būtu es caur visām zvaigžņu klaidām
Kā ēters, klusme, nesavtībā dzisdams,
Ne miesai piezīdies vairs, maldos krizdams,
Svešs viņas vātīm skaudrām, prieka smaidam.
Kad nu man devi Es, un radījis
Tu nespēk-mokām mani, šaurei grūtai,
Un necienīgas pašmocības dzīvei, —
Mans gars viss Tavu balsi sadzirdis.
Nu liktens skaists ik manai domai, jūtai.
Tu sauc. — Es drebu ejot pretī brīvei.
Francs Verfels. Atdzejojis R. Rudzītis (vai nu Rihards, vai Romāns, visdrīzāk).
Lai sevi nedaudz izklaidētu darbā, klausījos audiofailā "The Murder of Professor Schlick: The Rise and Fall of the Vienna Circle". Pamodos pie diviem citātiem:
Par Kurtu Gēdelu un viņa sievu Adeli: "Gödel and Adele left Germany a week later, on the 16th. "The only complication which remains", he wrote to Aydelotte on January 5th, "is that I shall have to take the route through Russia and Japan. The German certificate of leave makes explicitly this requirement". The two travelled through Lithuania and Latvia to Moscow before boarding the trans-Siberian express."
Par Karlu Poperu: "The Open Society nearly killed him [..]."
Būs jāpalasa.
20. gs. sākuma presē publicēto eiropiešu krāšņie redzējumi vai pareģojumi par Ameriku:
"Amerikānis neēd vīnogas, bet patērē kalorijas. Viņš domā, ka nav vērts ēst tādus augļus, kas dod maz kaloriju. Nākotnes cilvēks tāpēc vairs neēdīs vīnogas, ķiršus, rūgušpienu, olas, bet ēdīs olbaltumvielas, taukvielas, cukurvielas, katalizatorus. Viņš ēdīs kailu protoplasmu. "Pasniedziet man, lūdzu, Na Cl!" Restorānu apkalpotājiem būs jābeidz ķīmijas fakultāte, un ēdienu kartes vietā jums pasniegs Osvalda kopotus rakstus. Nabaga cilvēki!
Ja Amerikā vilciena vagonā kāds noklepojas, tad blakus sēdošais nekavējoties dezinficē savu rīkli un degunu ar sevišķa aparāta palīdzību.
[..] Amerikānis visu apdrošina. Viņš apdrošina savu dzīvību. Viņa sieva apdrošinās viņam par labu. "Ja es mirstu nelaikā, tad mana sieva saņem kapitālu." Un otrādi: "Ja mana sieva mirst nelaikā..." Viņš apdrošinās arī pret nelaimes gadījumu. "Ja es sadragāju savu līdzpilsoni, tad apdrošināšanas biedrība atsvabina mani no atbildības; tā maksā cietušai ģimenei..."
Tad vēl Sarojana populārā skice "Tā ir Ņujorka". (Atradu arī B. Rasela rakstu, kurā viņš pauž, ka 2033. gadā nebūs laulību.)
Iekopēju no skenēta un diezgan sena materiāla, tāpēc būs kļūdas:
Ikviena sapnis ir kaut reizi mūžā nokļūt Ņujorkā. Tajā dzīvo septiņi miljoni cilvēku un pat nemana, vai tie atrodas Ņujorkā vai kaut kur citur. Viņi lielākoties dzīvo alā, kurā lāga nevar pagriezties — un negrozās. Viņi dzīvo alā, uz darbu brauc pa alu, kas izrakta zem pilsētas, smirdošā vilcienā, nekad neelpo svaigu gaisu un reti redz skaidras debesis. Centrālajā parkā viņi nedrīkst atsēsties zālē, uz to drīkst tikai skatīties. Lai apmeklētu teātri, viņiem jāmaksā par biļeti dienas alga, un, kad biļete nopirkta, viņiem rāda draņķīgu lugu, ko uzskata par varenu, jo citas ir vēl sliktākas. Viņi lasa par izdaudzinātajiem nakts klubiem, bet pat nezina, kur tie atrodas.
Pilsētā ir daudz cilvēku, kurus uzskata par izcilām personībām, un šīs pasaules niecīgie salasās tūkstošiem lielos pūļos pie ieejas Brodvejas restorānā. Viņi drūzmējas pie ieejas, apturēdami satiksmi, jo cer ieraudzīt Robertu Tailoru, kam esot jāatrodas restorānā. Daiļākās sievietes pasaulē ik dienas pastaigājas pa Piekto Aveniju, bet neuzsmaida gājējiem kā Rietumu meitenes.
Pilsēta visu laiku tiek labiekārtota, un slaisti jebkurā diennakts laikā var atrast nodarbību, vērojot, kā darbojas tvaika veltnis. Dinamītu lieto zinātniskiem mērķiem zem ēkām, kas ir klerku pilnas, un klerki, dzirdēdami sprādzienus, saprot, ka tas nav japāņu iebrukums, bet tikai metro būve zem Sestās Avenijas.
Taksometru jūs varat atrast jebkurā laikā un jebkurā vietā, un pasažiera acu priekšā ir plāksnīte ar šofera uzvārdu un fotogrāfiju. Katrs šoferis ir cilvēks ar interesantu pagātni; ja tikai kāds varētu uzrakstīt par viņu. Vispār te vajadzīgs O'Henri, bet viņa nav, un nav nekā tamlīdzīga.
Piketētāji nēsā pa ielu plakātus, protestēdami pret visu un visiem, izņemot paši sevi. Pret viņiem neprotestē neviens, izņemot to mātes, kas vēl nav organizētas un nerīko piketus.
Izcili sabiedriskie darbinieki ikdienas atbrauc un aizbrauc, atgriezdamies no Eiropas vai dodamies uz turieni. Mantīgās šķiras sastāv no tīrajiem muļķiem, bet to neatzīst, jo veicas gluži labi un atkal ir nopelnīts nedaudz naudas.
Rēviju ar skuķiem vairs nav, jo pēc septiņdesmit diviem gadiem kādam beidzot ienācis prātā, ka tās samaitājot piecdesmit gadu vecus puisīšus. Neliela kāršu kava, piecdesmit divas kārtis, Brodvejā maksā piecus centus. Uzvelkams rotaļu sunītis maksā piecpadsmit centus. Tas kustas, bet nesmilkst. Smilkst rotaļu sunīšu pārdevējs, jo ar veikaliem neiet spoži.
Visdižākais cilvēks pilsētā ir puisis, ko sauc par Djui. Viņš esot gribējis kļūt par dziedoni, bet atklājis, ka viņam ir gandrīz visdraņķīgākais baritons visā pasaulē. Un tad viņš kļuvis par labāko prokuroru. Viņš piespiedis gangsterus, kas domājuši, ka tie ir nelabojami huligāni, uzvesties kulturāli vai atstāt pilsētu. Ikviens iebraucējs var padejot ar kādu, kas atgādina kādu citu no kino vai teātra. Jāsamaksā tikai astoņi centi, tas ir viss. Tā nav operete, kaut viss notiek uz skatuves, bet "nekādas blēdības". Ielas mūziķi katrā ziņā ir akli un klaiņo grupiņās — bandžo un akordeons. Modernas dziesmas un dejas pēc pasūtījuma. Kāds klejotājs akordeonists izpildīja senebreju psalmus, lauzdams gājēju sirdis.
Ielas meitas darbojas spīdoši. Viņas ir izsmalcinātas un negrābj jūs aiz rokas tad, kad var ieraudzīt policists. Vissensacionālākie jaunumi tāpat kā agrāk ir slepkavības un noziegumi, jo drausmīgāki, jo labāk.
Kolumba laukumā visu skolu filozofi tur runas. Visgudrākais un uzjautrinošākais no tiem ir Dens O'Braiens, klaidoņu karalis. No viņa jūs varat nopirkt "Hobo news" eksemplāru, kas ir daudz labāki par "Saturday Evening post", "Harpers" un vēl sešus vai septiņus izdevumus.
Bezpajumtnieki ubago visā pilsētā, bet ņujorkieši tiem nekā nedod, tikai uzsāk ar tiem diskusijas, apgalvodami, ka bezpajumtniekiem jāsaņem pabalsts. Bulvāra lapeles humora nodaļa atklāj sagaidāmo rikšošanas sacensību noslēpumus. Ikru maizīte Storkklubā maksā divarpus dolāra, bet pudeli iesala piena Brodvejā var nopirkt par pieciem centiem.
Augustā kāda meitene bija atvērusi gāzes krānu un noindējusies. Laikraksti ziņoja, ka viņa sapņojusi kļūt par rakstnieci. Izplatītu dzērienu par diviem centiem sauc par pina kolada. To izgatavo no krīta, ūdens un mākslīgā cukura. Liftu vadītāji te spriež par laiku gluži kā mazpilsētiņā: ja jūs jūtaties sliktāk, tad vainīgs mitrums. Vislabāko kafiju pasaulē kā agrāk gatavo automāts.
Visi kaut kur steidzas, bet faktiski neiet nekur. Tā vienkārši ir pieņemts. Ņujorkā vēl arvien cilvēki no visas pasaules ierodas ar lielām cerībām. Te nav laika būt cilvēcīgam, un labāko draugu steidzīgas sarunas laikā aizmirst divas sekundes pēc ziņas par tā nāvi. Ak tā, Čārlijs? Žēl gan. Un abi stāsta tālāk, ko viņi sacījuši un darījuši, kad citi viņiem sacījuši šo vai to, darījuši šo vai to.
Ēku kontūras ir vienkārši riebīgas. Bet radiomāja ir drusku par daudz monumentāla. Apavu spodrinātāju vecums sniedzas no sešiem līdz septiņdesmit gadiem. Pieci centi par kurpju pāri un ne centa vairāk, varbūt tikai kāds lempis no provinces dod vairāk. Ikviens, kas dod viņiem piecdesmitnieku, ir lempis — pat pēc pašu spodrinātāju domām. Tā ir Ņujorka. Šeit pat nabagiem jābūt vīzdegunīgiem.
Navigate: (Previous 20 Entries)