Bovuaarinja -

20:02

Dzejolis, par kuru vienreiz redzēju ļaunu sapni — it kā kāds nešķīstenis to būtu licis analizēt māksliniecisko līdzekļu ziņā —, nemaz nerunājot par vairākām reizēm nomodā.


Samīcu cieši es iedomu plūstošu,
Saprāta gurķus un neprāta mandeles —
Jūtu uz mēles jau saldumu kūstošu!
Daktiļi kājām man paauj kā zandeles,
Atskaņas kūleņo nerriskos virpuļos,
Līdzskaņi patskaņus sakrata tirpuļos:
Safrāna smaržību pannām es pārvīšu,
Iesmiņos cepšu un kastroļos vārīšu
Pudiņu burtēžiem (mutes jau noplātās).
Nelied vairs romānu taukajie cepeši,
Izkūst kā migliņa dzejoļu oblates,
Šaubīgi paošņā deguni depešu —
Dodi tiem vieglāku, jautrāku numuru,
Pikantas uzsmēres, rozīnu kumuru, —
Tā kaut ko, sieviets kur ievīts un kautiņi,
Lietiņas raibas, vēl raibāki ļautiņi.
Gan te ķers Šanteklērs uzslavu labāku,
Smuku burs Sukuburs kinemā — mirāžu,
Iesviedīs degunā dažam kā tabaku,
Avansu izcels un pavairos tirāžu, —
Lai jau tiek viņiem! Dejošam smiekliņam,
Asaru švāģerim, kalpoju viegliņām —
Vasaru prāģerim, dziesmas tā smaidīgas,
Ziemu kā zāģerim smeldzoņas vaidīgas.
Kādreiz es ceru, ak kungi, jūs pacienāt
Gan jau ar (dieviņš dos) pīrāgu tīrāku!
Pegaziņš paslinks: jo iejūdz, jo atsienas —
Re, kā viņš sastingst, ja daudz pūš tam vīraku.
Ciešiem nu piešiem tam mīkstumus bakstīšu,
Varbūt tad ātri kā lakstīdams rakstīšu.
Pudiņš šis dažlabai svētdienai nodomāts,
Pasauss kā vienīgais taisnīgais Sodomā.
To, kas man sacepts, lai aprij un čāpstinās,
Ak! Kaut uz Kaprī, tur siltāka saulīte,
Aizmukt es varētu! Dreb visi kauli te,
Mugurkauls saliecas, smeldzot dilst lāpstiņas.
Čīkstošas, pīkstošas virājas vindiņas,
Izsmeļ no Kastaļa sešdesmit rindiņas!
Māga nav lāga, un malka jau trūkumā —
Tā es te cepu nu, saliecies kūkumā.
Baudiet un šķaudiet, un mēģiniet baroties,
Duriet kaut dakšiņās, smeliet vai karotēs, —
Dievs palīdz! Varbūt jums labāk, tā darot, ies.
Līkājis es diezgan pār tintnīcas avotu,
Tīkājis tur saskatīt birzvidu pļavotu,
Svilpo kur putni un liddejo grācijas,
Elfi kur satīriem paduses kutina.
Diemžēl pie citas es piederu nācijas,
Splīnu un skepsi visapkārt kas putina,
Ziniskām zinātnēm smadzenes sutina.
Tintnīcas actiņa blisinās melnīga,
Ideja šķelmīga risinās velnīga:
Nerrs, lūk, ar pudiņu salkušos pamielos!
Sanāciet, ļautiņi! Pametiet sapulces,
Izbakstiet zobus un noņemiet kapuces:
Vesta no Āfrikas, seškupru kamieļos,
Slēpta šai dziesmiņā dīvaina barība,
Kurai pie progresa milzīga svarība.
Vēlu jums atskaņu izskaņās režģīties,
Atsisties punktos un komatos mežģīties,
Sirsnīgi ilgi par pantiem šiem disputēt,
Jo tiem lemts drīzi no atmiņas izputēt.
Pats es nu gaidīšu laimīgu rītiņu,
Cerot tos pārvērst par avansa kvītiņu —
Labu man vēliet pie šitenās andeles,
Jūs, kam ies labā šie gurķi un mandeles.

1920. gads.

Jānis Sudrabkalns jeb Oliveret(t)o.