Bovuaarinja - Komentāri

bovuaarinja

10:39

20. gs. sākuma presē publicēto eiropiešu krāšņie redzējumi vai pareģojumi par Ameriku:

"Amerikānis neēd vīnogas, bet patērē kalorijas. Viņš domā, ka nav vērts ēst tādus augļus, kas dod maz kaloriju. Nākotnes cilvēks tāpēc vairs neēdīs vīnogas, ķiršus, rūgušpienu, olas, bet ēdīs olbaltumvielas, taukvielas, cukurvielas, katalizatorus. Viņš ēdīs kailu protoplasmu. "Pasniedziet man, lūdzu, Na Cl!" Restorānu apkalpotājiem būs jābeidz ķīmijas fakultāte, un ēdienu kartes vietā jums pasniegs Osvalda kopotus rakstus. Nabaga cilvēki!
Ja Amerikā vilciena vagonā kāds noklepojas, tad blakus sēdošais nekavējoties dezinficē savu rīkli un degunu ar sevišķa aparāta palīdzību.

[..] Amerikānis visu apdrošina. Viņš apdrošina savu dzīvību. Viņa sieva apdrošinās viņam par labu. "Ja es mirstu nelaikā, tad mana sieva saņem kapitālu." Un otrādi: "Ja mana sieva mirst nelaikā..." Viņš apdrošinās arī pret nelaimes gadījumu. "Ja es sadragāju savu līdzpilsoni, tad apdrošināšanas biedrība atsvabina mani no atbildības; tā maksā cietušai ģimenei..."

Tad vēl Sarojana populārā skice "Tā ir Ņujorka". (Atradu arī B. Rasela rakstu, kurā viņš pauž, ka 2033. gadā nebūs laulību.)

Iekopēju no skenēta un diezgan sena materiāla, tāpēc būs kļūdas:

Ikviena sapnis ir kaut reizi mūžā nokļūt Ņujorkā. Tajā dzīvo septiņi miljoni cilvēku un pat nemana, vai tie atrodas Ņujorkā vai kaut kur citur. Viņi lielākoties dzīvo alā, kurā lāga nevar pagriezties — un negrozās. Viņi dzīvo alā, uz darbu brauc pa alu, kas izrakta zem pilsētas, smirdošā vilcienā, nekad neelpo svaigu gaisu un reti redz skaidras debesis. Centrālajā parkā viņi nedrīkst atsēsties zālē, uz to drīkst tikai skatīties. Lai apmeklētu teātri, viņiem jāmaksā par biļeti dienas alga, un, kad biļete nopirkta, viņiem rāda draņķīgu lugu, ko uzskata par varenu, jo citas ir vēl sliktākas. Viņi lasa par izdaudzinātajiem nakts klubiem, bet pat nezina, kur tie atrodas.
Pilsētā ir daudz cilvēku, kurus uzskata par izcilām personībām, un šīs pasaules niecīgie salasās tūkstošiem lielos pūļos pie ieejas Brodvejas restorānā. Viņi drūzmējas pie ieejas, apturēdami satiksmi, jo cer ieraudzīt Robertu Tailoru, kam esot jāatrodas restorānā. Daiļākās sievietes pasaulē ik dienas pastaigājas pa Piekto Aveniju, bet neuzsmaida gājējiem kā Rietumu meitenes.
Pilsēta visu laiku tiek labiekārtota, un slaisti jebkurā diennakts laikā var atrast nodarbību, vērojot, kā darbojas tvaika veltnis. Dinamītu lieto zinātniskiem mērķiem zem ēkām, kas ir klerku pilnas, un klerki, dzirdēdami sprādzienus, saprot, ka tas nav japāņu iebrukums, bet tikai metro būve zem Sestās Avenijas.
Taksometru jūs varat atrast jebkurā laikā un jebkurā vietā, un pasažiera acu priekšā ir plāksnīte ar šofera uzvārdu un fotogrāfiju. Katrs šoferis ir cilvēks ar interesantu pagātni; ja tikai kāds varētu uzrakstīt par viņu. Vispār te vajadzīgs O'Henri, bet viņa nav, un nav nekā tamlīdzīga.
Piketētāji nēsā pa ielu plakātus, protestēdami pret visu un visiem, izņemot paši sevi. Pret viņiem neprotestē neviens, izņemot to mātes, kas vēl nav organizētas un nerīko piketus.
Izcili sabiedriskie darbinieki ikdienas atbrauc un aizbrauc, atgriezdamies no Eiropas vai dodamies uz turieni. Mantīgās šķiras sastāv no tīrajiem muļķiem, bet to neatzīst, jo veicas gluži labi un atkal ir nopelnīts nedaudz naudas.
Rēviju ar skuķiem vairs nav, jo pēc septiņdesmit diviem gadiem kādam beidzot ienācis prātā, ka tās samaitājot piecdesmit gadu vecus puisīšus. Neliela kāršu kava, piecdesmit divas kārtis, Brodvejā maksā piecus centus. Uzvelkams rotaļu sunītis maksā piecpadsmit centus. Tas kustas, bet nesmilkst. Smilkst rotaļu sunīšu pārdevējs, jo ar veikaliem neiet spoži.
Visdižākais cilvēks pilsētā ir puisis, ko sauc par Djui. Viņš esot gribējis kļūt par dziedoni, bet atklājis, ka viņam ir gandrīz visdraņķīgākais baritons visā pasaulē. Un tad viņš kļuvis par labāko prokuroru. Viņš piespiedis gangsterus, kas domājuši, ka tie ir nelabojami huligāni, uzvesties kulturāli vai atstāt pilsētu. Ikviens iebraucējs var padejot ar kādu, kas atgādina kādu citu no kino vai teātra. Jāsamaksā tikai astoņi centi, tas ir viss. Tā nav operete, kaut viss notiek uz skatuves, bet "nekādas blēdības". Ielas mūziķi katrā ziņā ir akli un klaiņo grupiņās — bandžo un akordeons. Modernas dziesmas un dejas pēc pasūtījuma. Kāds klejotājs akordeonists izpildīja senebreju psalmus, lauzdams gājēju sirdis.
Ielas meitas darbojas spīdoši. Viņas ir izsmalcinātas un negrābj jūs aiz rokas tad, kad var ieraudzīt policists. Vissensacionālākie jaunumi tāpat kā agrāk ir slepkavības un noziegumi, jo drausmīgāki, jo labāk.
Kolumba laukumā visu skolu filozofi tur runas. Visgudrākais un uzjautrinošākais no tiem ir Dens O'Braiens, klaidoņu karalis. No viņa jūs varat nopirkt "Hobo news" eksemplāru, kas ir daudz labāki par "Saturday Evening post", "Harpers" un vēl sešus vai septiņus izdevumus.
Bezpajumtnieki ubago visā pilsētā, bet ņujorkieši tiem nekā nedod, tikai uzsāk ar tiem diskusijas, apgalvodami, ka bezpajumtniekiem jāsaņem pabalsts. Bulvāra lapeles humora nodaļa atklāj sagaidāmo rikšošanas sacensību noslēpumus. Ikru maizīte Storkklubā maksā divarpus dolāra, bet pudeli iesala piena Brodvejā var nopirkt par pieciem centiem.
Augustā kāda meitene bija atvērusi gāzes krānu un noindējusies. Laikraksti ziņoja, ka viņa sapņojusi kļūt par rakstnieci. Izplatītu dzērienu par diviem centiem sauc par pina kolada. To izgatavo no krīta, ūdens un mākslīgā cukura. Liftu vadītāji te spriež par laiku gluži kā mazpilsētiņā: ja jūs jūtaties sliktāk, tad vainīgs mitrums. Vislabāko kafiju pasaulē kā agrāk gatavo automāts.
Visi kaut kur steidzas, bet faktiski neiet nekur. Tā vienkārši ir pieņemts. Ņujorkā vēl arvien cilvēki no visas pasaules ierodas ar lielām cerībām. Te nav laika būt cilvēcīgam, un labāko draugu steidzīgas sarunas laikā aizmirst divas sekundes pēc ziņas par tā nāvi. Ak tā, Čārlijs? Žēl gan. Un abi stāsta tālāk, ko viņi sacījuši un darījuši, kad citi viņiem sacījuši šo vai to, darījuši šo vai to.
Ēku kontūras ir vienkārši riebīgas. Bet radiomāja ir drusku par daudz monumentāla. Apavu spodrinātāju vecums sniedzas no sešiem līdz septiņdesmit gadiem. Pieci centi par kurpju pāri un ne centa vairāk, varbūt tikai kāds lempis no provinces dod vairāk. Ikviens, kas dod viņiem piecdesmitnieku, ir lempis — pat pēc pašu spodrinātāju domām. Tā ir Ņujorka. Šeit pat nabagiem jābūt vīzdegunīgiem.