Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Atzīšos, ka es aizvien nespēju pārdzīvot, ka pats Liktenis ar mani izspēlēja tik nežēlīgu joku, ka Niks Keivs bija Z-Amerikā tad, kad es - Eiropā, un tagadiņ ir otrādi. Raudu uz iekšu, bet, kad redzu visu savu draudziņu bildes no Keiva koncerta, raudu arī bezmaz uz āru.
Lai drusku veldzētos, es vakar biju uz The National ar Daughter kā iesildītāju. Uh un ah, es jums teikšu! Man viņi allaž šķitusi tāda....gudra (?) grupa. Un tas vien, ka čaļiem apnika strādā reklāmā un tikties ik pirmdienas sapulcēs ar powerpointiem un tāpēc nobriedušā vecumā nolēma kļūt par rokmūziķiem, ir izvēle uz goda, par ko droši vien sapņo ne viens vien :) Metam Berningeram ir tāds pavisam glīts un pievilcīgs baritons arī, kad viņš runā. Un viņš visu laiku malkoja vīnu. Koncertu viņi pabeidza pieklusinātos toņos, kopā ar koncerta apmeklētājiem dziedot "Vanderlyle Crybaby Geeks".

Tā, protams, notiek teju katru gadu - pienāk jūnijs un sāc intensīvi tērēt ziemai sagatavotos krājumus, ko esi lietojis taupīgi un pa drusciņai, jo ziema taču gaaaaraaaaa. Tātad man vēl aizvien ir saldēti ķirši, saldētas dilles un pētersīļi, kas tagad aizies zupās. Vakar attapos ar trīslitru pašas sālīto sēņu burku, jo aiz taupības pa auksto sezonu biju noēdusi vien litru. Uzvārīju pirmo porciju sālīto sēņu zupu - ir lieliska!
Cenu ziņās - mazais Smiltenes krējums, kas visu laiku turējies robežās 0,70 - 0,72 eur, tagad iekš to Rimi ir 0,87!!! Kas tad nu? Vai govis nedod pienu?

Bet ziniet, ko es ieraudzīju?! Ka rīt Melnajā Piektdienā ir Theodor Bastard, ak, mīlīši!

Skriet pa rajonu sestdienā plkst. 07:00 no rīta, protams, nevar atļauties bieži, tomēr, ja reiz esi pamodies 06:30 ar miegu vairs nevienā acī, tad šis ir lieliski. Pilsēta vēl klusa un gausa - vien daži steidzīgie jau sasēduši mašīnās. Uz ielām vien sētnieki, gar Daugavmalu kā vistas uz lakts satupuši makšķernieki un uz soliņiem vēl daži, šķiet, no vakardienas aizķērušies pārīši, mazliet aizpampušām acīm un Boržomi pudeli pie sāniem.
Satiku divus citus agros skrējējus, kuri padeva draudzīgu un brālības piesātinātu laburītu tā, ka uzreiz sametās vēl drusku priecīgāk.
Un Daugava šorīt rāma un dzidra kā spogulis.
Tagad kūpoša kafija, miers un apņēmība noklausīties beidzot jauno DM albumu.

UPD. Man gribējās, lai tas DM "Spirit" ātrāk beidzas :(

Šodien saulīte sildīja vaigus un kairināja dvēseli. Lieku ribās kļavu sulas. Un mani mīļie Fleet Foxes beidzot, beidzot radījuši jaunu kompozišenu.

Pavasarim ir tikai viena nelaime - bodēs apģērbu kolekcijās strauji sarūk man iemīļotās tumšās krāsas, toties sāk dominēt pasteļtoņi. Pasteļtoņi!!!

Tā gan nav pavasara vaina, bet pie reizes pasūdzēšos, ka nekādīgi nesaprotu, kādēļ dizaineriem ir tik grūti radīt augstpapēdenes ar siksniņu tādiem šaurkājīšiem kā man - un, protams, it visiem, kuriem patīk, ka kurpe labāk turas pie kājas. Tas taču ir tik vienkārši - ir kurpes un ir siksniņa. Atliek tikai salikt kopā.

Bija tikpat drēgna rudens diena kā tagad, man bija kādu divpadsmit gadi un mūs veda klases ekskursijā uz Emīla Dārziņa dzimtajām Jāņa skolas mājām. Mūs uzveda augšā otrajā stāvā, kur telpas priekšā no melna rāmja uz mums nekustīgi lūkojās pats Dārziņš, un nosēdināja uz rindās sakārtotajiem krēsliem, un mēs klausījāmies "Melanholisko valsi". Puse klasesbiedru nebēdnīgi čaloja, citi žāvājās, citi cītīgi klausījās. Es sēdēju pašā priekšā pie melnā flīģela un man gribējās raudāt - no tā, ka es biju viņa mājās, no tā, ka viņš pametās zem vilciena, no tā, cik liegi un skaisti skanēja viņa mūzika, it kā viņš būtu dzīvs ar mums vienā telpā.

The Crying Game

Boy George manis pēc nudien varēt nebūt sarakstījis nevienu citu dziesmu, un tik un tā būtu bijis gana :))
Un filma. Nu filma pats par sevi. Jo sevišķi šādos rudenīgos vakaros, kad, ticēdams aptieķa farmaceitam, esi nopircis Rinogel Spray, kas degunu netaisa vaļā pat ne par kripatiņu, toties ar katru spreju nāsī no tā kodīguma (es atvainojos, atsvaidzinošā efekta!) asaru kanāli sāk darboties absolūti nekontrolēti. Raudu spēle 2

- tā, aizņemoties šo nosaukumu, es pavisam īsi raksturotu "One more time with feeling".

https://www.youtube.com/watch?v=xDR9ijzQbzY

P.S. "Skeleton Tree" ir pat mazliet grūti klausīties - tik personisks, emocionāls un sāpju pārņemts tas ir. Sajūta, ka klausoties es ielaužos kādā ļoti privātā, sargātā un svētā vietā. Bail to piesārņot. Filmā "One more time with feeling" Keivs saka, ka jūt, ka viņam pazūd balss. "Skeleton tree" nudien Keivs skan pilnīgi citādi - pieklusināti, it kā pat nedroši; vietas, ko iepriekš būtu izkliedzis vai izdziedājis pilnu krūti, dzirdama elpa, čuksti, it kā nebūtu vairs spēka.
Un teikt, ka "man ļoti patīk jaunais albums", šķiet tik nepareizi - jo kā gan to var teikt un kā vispār var novērtēt kaut ko, kas tapis tik vājprātīgās sāpēs?

Neko es nezināju, neko negaidīju no sievietes ar sirēnas balsi no Fēru salām. Viņa vakar mani apbūra, pārņēma savā varā, man pat nebija iespēju pretoties. Tas ziemeļnieku vēja aprautais vaigs un pacietība par mūžam nākošo pavasari mani savažo gan mūzikā, gan literatūrā. Savažo, lai atbrīvotu.
Viens no labākajiem pēdējā laikā dzirdētajiem koncertiem.

Eivør - Rottu Skogvarnir

Saltillo - A Hair on the Head of John the Baptist

Hipnotiski.

( tālāk )