Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Kad paši eņģeļi nolaižas no debesjuma un kopā ar dūjām aplaimo šīs zemes sievietes jeb 8.marts

Ziedi 8. martam ir visnotaļ atbilstoši - dzimumorgāni galu galā.

Manā darbā 8. marts ir daudz lielākā vērtē nekā citi svētki. Skolēni kā aptrakuši - galu galā šī jau ir otrā reize mēneša laikā, kad stundas vienkārši nevar notikt hormonu plosīšanās dēļ, jo jāapsveic taču visas. Meitenes un arī daļa siev.dz.kolēģu sapucējušās ne pa jokam - bantes un ziedi matos lai! 12.klases puiši meitenēm par godu no skolas pagalma šauj raķetes gaisā, un es nemaz nevaru jums, dārgie cibiņi, rādīt fotogrāfiju, ko man uzdāvināja 11.klases puiši! Tajā viņi kā no mātes miesām nākuši, tik pieticīgi piesegušies ar sarkanām lapelēm atiecīgā vietā, uz kurām vēstīts "С 8 марта" (šādas bildes dabūja arī visas viņu klasesbiedrenes un, paldies dievam!, arī direktore).... Savukārt slavenais Afanāsijs Iļjičs beidzot jūtas kā zivs ūdenī - jau divas dienas skraida kā aptracis, lai saorganizētu mums, savām kolēģēm, viņaprāt, neaizmirstamus svētkus. Tiek dziedātas dziemas - gan latviešu, gan krievu, galds klāt kā Leiputrijā, šampanietis tek kā no strauta un visi nedaudzie skolas vīrieši tik ielej un padod, uzdejo un uzdzied un saka gluži vai svētsvinīgas runas. Bet tam visam pa vidu ir nenoliedzamā un šoriez tik ļoti atšķirīgā krievu un latviešu gaume :) Jo par galdu, ko klāja pats Afanāsijs Iļjičs, krievu tautības kolēģes nevar vien beigt jūsmot, kamēr man un vēl dažām ik pa laikam pasprūk smiekliņš :). Bet lai jau! Vismaz viņš bija nodarbināts un mazāk gramstījās gar manu un pārējo kolēģu pēcpusēm.