Filosofe Klēra Džonsa interesanti raksta, ne visam līdz galam piekrītu, jo man viss 'patriarhālisma' jēdziens šķiet pretrunu pilns (bet par to varbūt uzrakstīšu citreiz), taču kā Batleres & co kritika no feminisma pozīcijām man šķiet ļoti ok.



"..Batleriāniskā kvīru teorija nav radikālais feminisms. Daudzi no mums argumentētu, ka tas vispār nav feminisms, jo, kā Batlere skaidri pasaka jau ‘Dzimtes nemiera’ priekšvārdā, viņas rūpes ir par seksuālajām minoritātēm, nevis sieviešu apspiešanu. Un, kas attiecas uz to trešā viļņa akadēmiskā feminisma daļu, kas noveda pie ‘sievietes kategorijas’ izdzēšanas, ir jāatzīmē, ka tā bija reakcija uz 70to gadu radikālo feminismu ar tā bažām par vīriešu vardarbību un pornogrāfiju, kā arī pret citām seksuālo diferenču feminisma formām, kas vēlējās uzsvērt sievietes ķermeņa nozīmīgumu, analizējot to kādos veidos patriarhāts darbojas šo ķermeni nomelnojot, dzēšot vai piesavinoties.

Impulss sieviešu izdzēšanai no feminisma daudz vairāk nāca no liberālā vienlīdzības feminisma, nevis radikālā feminisma (..) Tas radās no bailēm no bioloģiskā determinisma un kā reakcija pret ķermeņa un ‘dabas’ piesaukšanu, ko daudzas akadēmiskās feministes, un jo īpaši Batlere, vienmēr asociēja ar konservatīvo kristiešu morālismu – ar apgalvojumiem par patriarhālās ģimenes dabiskumu vai to kāda ir sieviešu loma šajā ģimenē, un īpaši apgalvojumiem par homoseksualitātes nedabiskumu. Tieši šādi radās ‘dabiskuma’ izdzēšanas dziņa un tāpēc ‘dzimuma reālisma’ feminisms, atgriežoties pie patriarhālo dzimuma lomu dabiskuma, tieši nonāk tā paša impulsa rokās, kas sākotnēji motivēja sieviešu ķermeņa izdzēšanu no feminisma.

Pēdējā lieta, kas akadēmiskajā feminismā spēlēja lomu sievietes ķermeņa un konkrētas tā iemiesotas realitātes sieviešu dzīvēs izdzēšanā ir fakts, ka akadēmija vairāk atalgo abstrakcijas, nevis konkrētu materialitāti. (..) Kad tiek mēģināts ieviest domāšanā kaut ko konkrētu, telpisku un ķermenisku, tas āri tiek pārvērsts atpakaļ lielos abstraktos lietvārdos. Emocija kļūst par ‘afektivitāti’ un ķermenis kļūst par ‘korporealitāti’ un dzīvju padarīšana par nedzīvojamām neoliberālismā kļūst par ‘nestabilitāti’. Tad mēs runājam par šīm lietām gudri skanošos, lielos, abstraktos lietvārdos, atkal aizmirstot īsto, konkrēto pasauli.

Šis ir process, kas sieviešu apspiešanas konkrēto materiālo un iemiesoto realitāti pārvērta par ‘dzimti’ (gender) un ‘dzimte' ir pilnībā abstrahēta no visa, kas saistīts ar sievietes ķermeni un tā apspiešanu. Tas neoliberālajai patriarhālajai institūcijai ļoti labi noder. Tā apstiprina ideju/prātu/kultūras patriarhālo hierarhizāciju pār ķermeņiem/matēriju/dabu (kas patiesībā ir dzimtes pamatstruktūra), un to darot tiek liegts feminismam spēt veikt jebkādu analīzi vai inscenēt jebkādu pretošanos sieviešu ķermeņu un darba ekspluatācijai, kas ir dzimšu sistēmas īstais mērķis."