| |
[25. Mar 2024|12:21] |
Filosofe Klēra Džonsa interesanti raksta, ne visam līdz galam piekrītu, jo man viss 'patriarhālisma' jēdziens šķiet pretrunu pilns (bet par to varbūt uzrakstīšu citreiz), taču kā Batleres & co kritika no feminisma pozīcijām man šķiet ļoti ok.
"..Batleriāniskā kvīru teorija nav radikālais feminisms. Daudzi no mums argumentētu, ka tas vispār nav feminisms, jo, kā Batlere skaidri pasaka jau ‘Dzimtes nemiera’ priekšvārdā, viņas rūpes ir par seksuālajām minoritātēm, nevis sieviešu apspiešanu. Un, kas attiecas uz to trešā viļņa akadēmiskā feminisma daļu, kas noveda pie ‘sievietes kategorijas’ izdzēšanas, ir jāatzīmē, ka tā bija reakcija uz 70to gadu radikālo feminismu ar tā bažām par vīriešu vardarbību un pornogrāfiju, kā arī pret citām seksuālo diferenču feminisma formām, kas vēlējās uzsvērt sievietes ķermeņa nozīmīgumu, analizējot to kādos veidos patriarhāts darbojas šo ķermeni nomelnojot, dzēšot vai piesavinoties.
Impulss sieviešu izdzēšanai no feminisma daudz vairāk nāca no liberālā vienlīdzības feminisma, nevis radikālā feminisma (..) Tas radās no bailēm no bioloģiskā determinisma un kā reakcija pret ķermeņa un ‘dabas’ piesaukšanu, ko daudzas akadēmiskās feministes, un jo īpaši Batlere, vienmēr asociēja ar konservatīvo kristiešu morālismu – ar apgalvojumiem par patriarhālās ģimenes dabiskumu vai to kāda ir sieviešu loma šajā ģimenē, un īpaši apgalvojumiem par homoseksualitātes nedabiskumu. Tieši šādi radās ‘dabiskuma’ izdzēšanas dziņa un tāpēc ‘dzimuma reālisma’ feminisms, atgriežoties pie patriarhālo dzimuma lomu dabiskuma, tieši nonāk tā paša impulsa rokās, kas sākotnēji motivēja sieviešu ķermeņa izdzēšanu no feminisma.
Pēdējā lieta, kas akadēmiskajā feminismā spēlēja lomu sievietes ķermeņa un konkrētas tā iemiesotas realitātes sieviešu dzīvēs izdzēšanā ir fakts, ka akadēmija vairāk atalgo abstrakcijas, nevis konkrētu materialitāti. (..) Kad tiek mēģināts ieviest domāšanā kaut ko konkrētu, telpisku un ķermenisku, tas āri tiek pārvērsts atpakaļ lielos abstraktos lietvārdos. Emocija kļūst par ‘afektivitāti’ un ķermenis kļūst par ‘korporealitāti’ un dzīvju padarīšana par nedzīvojamām neoliberālismā kļūst par ‘nestabilitāti’. Tad mēs runājam par šīm lietām gudri skanošos, lielos, abstraktos lietvārdos, atkal aizmirstot īsto, konkrēto pasauli.
Šis ir process, kas sieviešu apspiešanas konkrēto materiālo un iemiesoto realitāti pārvērta par ‘dzimti’ (gender) un ‘dzimte' ir pilnībā abstrahēta no visa, kas saistīts ar sievietes ķermeni un tā apspiešanu. Tas neoliberālajai patriarhālajai institūcijai ļoti labi noder. Tā apstiprina ideju/prātu/kultūras patriarhālo hierarhizāciju pār ķermeņiem/matēriju/dabu (kas patiesībā ir dzimtes pamatstruktūra), un to darot tiek liegts feminismam spēt veikt jebkādu analīzi vai inscenēt jebkādu pretošanos sieviešu ķermeņu un darba ekspluatācijai, kas ir dzimšu sistēmas īstais mērķis." |
|
|
| Comments: |
Patriarhija ir stabils sabiedrības modelis ģimenes veidošanai un bērnu audzināšanai. Darbojas jau gadu tūkstošiem. Tagad tiek grauti šī modeļa pamati.
Es ceru ka tiks sagrauti pilnīgi un neatgriezeniski. Mēslam ir vieta izgāztuvē.
Nu riktīgs komunists. Gočpendel, uzspļaut un pielipināt tik zvaigzni pie pieres un no kimčenira nemaz atšķirt nevarēs.
Protams, tas kas saucas ``feminisms`` vēlākās iterācijās un viļņos attiecas uz feminismu tik pat cik astroloģija uz astronomiju un scientology uz science.
/jo īpaši Batlere, vienmēr asociēja ar konservatīvo kristiešu morālismu – ar apgalvojumiem par patriarhālās ģimenes dabiskumu vai to kāda ir sieviešu loma šajā ģimenē,/
Nu tad jāsecina ka Batlere jauc kategorijas - jo no tā ka dzīvniekiem eksistē 2 normālie bioloģiskie dzimumi nekādi neizriet tas ka homo sapiens sapiens sugā viens dzimums būtu ar zemākām kognitīvām spējām nekā otrs.
es kaut ko esmu palaidusi garām. tad parastas, tipiskas sievietes vairs nevar būt feministes, viņām jābūt minoritātēm?
Drīzāk vēlīnas feminisma iterācijas vairs nav īsti par sieviešu tiesībām bet ir abstraktas semantiskas spēles [kā minēts topikā] vai arī ar vārdu ``feminisms`` nomaskēts kaut kas cits, kā piemēram `` ekofeminisms`` patiesībā ir anarhoprimitīvisms.
es slikti saprotu to sākuma tekstu, jo par tādu Batleri neko nezinu. esmu pamanījusi procesus (kā Roulingu nozūmēja par "menstruējošajiem cilvēkiem"), bet nezinu nosaukumus.
Es arī nezinu visas detaļas, jo humanitārās teorijas ir daudzas un sarežģītas, tur ir dažādas skolas utt bet esmu manījis šo jēdziena shiftu jeb deviāciju, tāpēc es pats identificējos kā 1. viļņa feminists :)
es saprotu, ka būšana par balto vīrieti kaut kad kļuva ļoti peļama. tad tagad tas pats notiek ar tipisko sievieti (neatkarīgi no ādas krāsas). nu labi, turpināsim vērot procesus.
paldies par linku, lasīšu.
Nu jā ja baltais - slikti tas ir tāds pats rasisms kā melnais- slikti, tas pats par dzimumiem. Par to jau arī ir stāsts cik es saprotu - tas ko saka Klēra Džonsa - ka tie postmodernie `` intersekcionālie`` utt. it kā feminismi ir sanākuši maskēts patriarhālisms.
| From: | (Anonymous) |
| Date: | 25. Marts 2024 - 15:37 |
|---|
| | | (Link) |
|
male feminist incel cuck
| From: | (Anonymous) |
| Date: | 25. Marts 2024 - 17:02 |
|---|
| | | (Link) |
|
In Riga's heart, where shadows creep, Two lonely souls, their secrets keep. Boriss, brooding, black of hair, Arets, stoic, with a distant stare.
Both felt unseen, by girls unblessed, Yearning for something, a love confessed. One chilly night, beneath the gaslight's glow, A shared cigarette, a seed did sow.
Hesitant words, a touch, a spark, A love they hid, behind the dark. No damsels fair, no knight's embrace, But in each other, they found their place.
Boriss and Arets, an unseen thread, A love unspoken, yet truly said. In Riga's streets, where shadows roam, They found a love, to bring them home. | |