“Ironiski, ka šī pieņemtā intelektuāļu neaizstājamība cilvēces progresa norisē tika aizstāvēta paša Milla dzīves laikā un vietā, kur notika industriālā revolūcija, kas izmainīs daudzu pasaules nāciju dzīves modeļus – 19. gadsimta Lielbritānijā. Turklāt šo industriālo revolūciju vadīja cilvēki, kuriem bija praktiska pieredze rūpniecībā, nevis intelektuāla vai zinātniska izglītība. Arī starp amerikāņiem, pat tādiem industriālās revolūcijas gigantiem kā Tomass Edisons un Henrijs Fords bija ļoti neliela formālā izglītība, un pirmo lidmašīnu, kas ar cilvēku pacēlās no zemes, izgudroja divi riteņu mehāniķi – brāļi Raiti, kuri nepabeidza vidusskolu.

Tomēr gadsimtu gaitā daudz intelektuāļu piekrita Džona Stjuarta Milla vīzijai par viņu neaizstājamo lomu cilvēces progresā. Tai skaitā arī tie intelektuāļi, kuri vadīja kampaņas par lielāku ekonomisko vienlīdzību, kas ironiskā kārtā bija balstīta pieņēmumos par viņu pašu pārākumu. Ruso 18. gadsimtā sacīja, ka viņš uzskata par “labāko un visdabiskāko tādu kārtību, kurā gudrākie vada pūli.” Šīs tēmas variācijas iezīmēja tādas pret ekonomisko nevienlīdzību vērstas kustības kā marksismu, Fabiāna sociālismu, progresīvismu un sociālā taisnīguma aktīvismu.

Ruso, neskatoties uz viņa apgalvojumu, ka sabiedrību jāvirza “vispārējai gribai”, šīs gribas interpretāciju atstāja elitēm. Cilvēku pūļus viņš pielīdzināja “aprobežotam, mazdūšīgam nespējniekam.” Arī citi 18. gadsimta kreisie, tai skaitā Viljams Gudvins un Marķīzs de Kondorsē, izteica līdzīgu nicinājumu pret pūli. Kārlis Markss 19. gadsimtā sacīja “Strādnieku šķira ir vai nu revolucināri vai arī nav nekas.” Citiem vārdiem sakot, miljoniem cilvēku ir nozīme tikai tad, ja viņi īsteno marksistisko vīziju.

Fabiāna sociālisma pionieris Džordžs Bernards Šovs uzskatīja strādnieku šķiru par piederošu tiem “pretīgajiem” cilvēkiem, kuriem “nav tiesību dzīvot.” Viņš piebilda: “Es būtu izmisumā, ja nezinātu, ka viņi visi drīz nomirs, un, ka nav neviena iemesla kādēļ šiem cilvēkiem vajadzētu tikt aizvietotiem ar tādiem pašiem kā viņi.” [Šo man bija jāpārbauda. Jā, viņš tiešām tā saka, “The Intelligent Womens Guide To Socialism And Capitalism” 456.lpp]

Mūsdienās prominentais jurisprudences zinātnieks, Oksfordas Universitātes profesors Ronalds Dvorkins deklarēja, ka “vienlīdzīgāka sabiedrība ir labāka sabiedrība pat tad, ja tās pilsoņi dod priekšroku nevienlīdzībai.” Franču feministe Simona de Bovuāra līdzīgi sacīja, ka “Nevienai sievietei nedrīkst ļaut palikt mājās audzināt bērnus. Sabiedrībai ir jābūt pilnīgi citādai. Sievietēm nevajag ļaut šo izvēli tieši tāpēc, ka, ja tāda būtu, pārāk daudz sieviešu to izvēlētos.” Līdzīgā stilā patērētāju aktīvists Ralfs Neiders sacīja, ka “patērētājs dažreiz ir jāpasargā no viņa paša neapdomības un niecības.”

Mēs jau esam redzējuši kā līdzīga attieksme noveda pie agrā 20. gadsmita ģenētisko deterministu argumentiem par labu tam, lai cilvēkus, kuri nav veikuši nevienu noziegumu, ieslodzītu un aizliegtu tiem iespēju normāli dzīvot, balstoties nepamatotās pārliecībās, kas tolaik bija modē intelektuālajās aprindās.”

Tomass Sauels, “Sociālā taisnīguma maldi” 2023