Garastāvoklis: | thoughtful |
Mūzika: | neon indian - fallout |
Entry tags: | atklāsmes, domas |
kad podiņš ar vāciņu tomēr nesakrīt
Sāku novērot, ka man apkārt ne vien precas un taisa bērniņus (un būvē mājas), bet arī šķiras. Te es nerunāju par draudziņš-draudzenīte-vairs-nav-kopā, bet gan parakstīti-papīri-vecais-uzvārds-pasē. Šķiršanās man tomēr ir abstrakta lieta - manā prātā šķiras tikai sabiedrībā pazīstami pāri, par kuriem var izlasīt internetos, un paziņu attāli radinieki pēc 40. Sametās skumji, jo iekšēji joprojām gribas ticēt, ka viss taču ir labi. Ka pārlaimīgais pāris kāzu bildē vēl joprojām mīl viens otru kā pirms 5 gadiem; ka tas ir tikai tāds rough patch. Tā vietā tu novēro feisbukos un instagramos to, ka vairs nav kopīgu bilžu, nozūd statusi un laiki (as in "likes"), un pēkšņi tiek nomainīts uzvārds. Kāds pamet valsti, kādam parādās cits partneris. Divdomīgas bildes aļa domīgs skatiens tālumā (laikam tā izpaužas attiecīgā "perioda" beigas), matu krāsas maiņa, seksīgi tērpi (gan viņam, gan viņai). Un šie eks-pārīši vairojas kā tādas sēnes pēc lietus - visi manā vecumā.
Liekas, ka es vienīgā pamanu tādas lietas, jebšu man vienīgai ir tie nelaimīgie paziņas apkārt, bet visi pārējie draugi tikai sūdzas par kāzu un bērniņu bumu. Varbūt labi, ka tā - man tomēr labpatīkas internetos redzēt statusu "engaged", nevis "divorced/separated".