00:25
Šī ieraksta http://klab.lv/users/dienasgramata/3262567.html sakarā man šķiet, ka tie 40 gadi tuksnesī nebija vienkārši tāpat. Apmirs bijušie tautfrontieši, arī tie kas pirms 20 gadiem teica karstas runas neatkarības deklarēšanas dienās, novecos tie, kas barikāžu laikā bija jauni un Zaķusalā skraidīja gar krastu, klaigājot "lai tik tā amfībija izbrauc krastā!", izaugs tie, kas ir dzimuši jau valstī kurā banānus var nopirkt jebkurā gadalaikā un pamazām, kā duļķains ūdens caur smiltīm, izfiltrēsies tautas apziņa, ētika, apjēga ka apjājot kaimiņu tu uzreiz apjāj arī sevi. Cilvēks, atsevišķi ņemts, ir smilšu graudiņš, un vajag daudz cilvēku, daudz darba, daudz laika lai beigās tur kas sanāktu. Īpaši pēc tik smagas saindēšanās, ar kuru tauta tik ilgi sirga. Ja nav ārkārtēju apstākļu, apziņa mainās ļoti lēni un nesteidzīgi - nav kairinājuma, tātad tiecamies uz miera stāvokli, neko nedarīt, pat domāšana ir traucējoša. Būtu iebrukums, dabas katastrofa - jā, sāktos ļoti strauji procesi, būtu apvienošanās un sevis pārvērtēšana līdzīgi kā 80b/90s.
Kāpēc Vācija un Japāna pēc kara tik strauji atkopās? Skaidrs, ka ēst ļoti gribējās, bet savā ziņā tas bija revanšs - jūs mūs karā uzveicāt, bet mēs vienalga esam cīnītāji un nepadodamies, uzveiksim jūs šādi. Es domāju, tur ir gan šis moments, gan arī kautkāda to reģionu īpatnība, krampis un spēja darīt, kad jādara. Latviešiem arī ir krampis un vēl kāds, bet tie pirms tam ir ilgi jāštaukā. Pirms kautkas labs rodas, pirms var sākt kalt zobenu, ir jāizkausē ļoti daudz rūdas, tas nenotiek uzreiz, temperatūra ir ļoti augsta un beigās tāpat viss nav pirmā šķira. Nebūs tā ka no kosmosa uzspīdēs mums maģiskais stars un visi sliktiņie kļūs par labiņajiem un labiņie kļūs par enģeļiem. Nebūs tā, bet tikai graudiņš pa graudiņam, solis pa solim, un uz izturības robežas, reizēm jau aiz tās. Nesaku, ka tagad ir pacietīgi jāgaida kamēr tur pats viss izkausēsies un mierīgi jāgaida labie laiki, nē, arī vēlētājiem ir jāizmokās, jāmainās, lai vadītājus uzskatītu nevis par lēmējiem, bet tādiem, kas noskaidro vēlētāju viedokli un pēc tā arī vadās. Kamēr nav tādas apziņas - tikmēr būs policejiska valsts, kuras pārvaldei vēlētāji ir nevis graudi, bet kurināmais ar kuru tikt līdz nākamajam termiņam pārvaldē. Akurāt kā kāpņu telpā - ja neviens neiebilst, vienīgais lops čurās liftā, bet tiklīdz katrs tam pateiks ko par to domā, lopam varbūt arī ragi nokritīs, bet ja pārlieku vilcināsies ar nokāpšanu no koka, var nākties kopīgi iespert pa olām.
Nu aptuveni tā es iztēlojos, iespējams, ka kļūdos, bet teorija par laika mašīnu, kad tā pēkšņi no attīstītā sociālisma un uzreiz kapitālismā, un lai vēl viss gludi-mierīgi, nu rādās, ka tā nenotiek.
tā kopīgā lopa atspārdīšana būtībā ir tāda pati izrēķināšanās ar citādi domājošo. policejiskums - tā ir attīstītā sabiedrībā raksturīga darba dalīšana, kad vienam deleģētas funkcijas. un pēc kādiem tad kritērijiem viņš tās veic, ja ne pēc priekšrakstiem? interpretēt pēc likuma gara un būtības nozīmē nepildīt sabiedrības vēlmes.
vai tad brīvība nav tas pats kas visatļautība?
demokrātijai (jeb ta, ko mēs saprotams ar demokrātiju) nevajadzētu būt bezzobainai. brīvība ir visatlautība tikai tik ilgi, kamēr cilvēks nekaitē pārējiem, un dzīvojot sabiedrībā, šī robeža bieži vien tiek sasniegta ātri un nemanāmi.
ja mēs esam parakstījušies dzīvot kopā un izmantot kopīgos resursus, tad nu protamies, draugi. galu galā, arī bērnam kurš vēl nepazīst robežas, vecaki tādas uzstāda un mēs zinām, ka bērna attīstība tiek traucēja ja nav nekādu robežu.
tie palika aizkrasneji vederinjus kasiidami. nu nevajag jau vienmer to zobenu, dazhreiz ir labi arii, ja ir vienkaarshi kaada ideja, kuda mi katimsa. shobriid taa ideja, uz kuru ripojam, ir tik ļauna, ka visus spēkus pielietojam, visus nagus aplauzham, lai noturētos vismaz tur, kur esam, ideālā-lai atripotu kādā sākumpunktā. lai atkal varam rakstīt uz burnīcas "xx.klases skolnieka(ces) rakstu darbi" kā pirmā septembrī, ar cerībām sakrāt daudzus pieciniekus. jaunajai latvijai bija tikai 1 lielais burzuju mērķis -dzīvot labi, tāpat kā vācijā un francijā, aizmirst visu visu pagātni. pāris gadus padzīvojam vēl krutāk par vāciešiem un frančiem, a ko tālāk. ak mirkli apstaajies, tu esi skaists
A vot es neesmu tik liels optimists.
40 gados tuksnesī izmira visi tie, kuri bija dzīvojuši verdzībā. Mūsu gadījumā viņi neizmirs. Viņi vēl līdz šim atrodas pie siles un audzina sev jauno maiņu. Ja nemainīs likumdošanu(bet to nemainīs, jo paši sev acī neknābs) un nesāks tiesāt pie varas esošos, tad nekas nemainīsies.
Man patīk tā doma par to, ka demokrātija ir valsts pārvaldes forma, kura prasa visas sabiedrības iesaistīšanos un līdzdarbošanos. Proti, nepietiek ar to, ka aiziet vienreiz ciktur gados, iemet (vai neiemet) papīra gabalu urnā un viss. Pārējo dariet paši! Un arī dara.
Ir nevalstiskās organizācijas, kurās var līdzdarboties, ir iespējas paust savu viedokli dažādos veidos. Ir nevardarbīgas un arī vardarbīgas pretošanās metodes. Ir kaut vai tās pašas partijas, kurās var stāties un mēģināt kaut ko mainīt no iekšienes. Kaut kas ir jādara pašam. Un ikvienam.
| From: | watt |
Date: | 19. Marts 2010 - 09:10 |
---|
| | | (Link) |
|
es par šo rakstīju - jautājums ir vai tev tas ir jādara caur nenormālu pretestību un neviens tev nepalīdz, vai arī sabiedrība tiek iesaistīta, katram kas grib līdzdarboties, vai tiek uzreiz dotas iespējas iestāties, darboties.
piemēram, ja partijā ir sistēma, ka lai iestātos ir jābūt 2 esošu, vismaz ar gada stāžu, biedru rekomendācija. kā tu domā, cik viegli ir "cilvēkam no malas" tādā partijā iestāties. jā, Latvijā politiskās partijās ir tā pieņemts.
Nu, super! Gan jau tas tā nav pilnīgi visās partijās, bet tas, ka iespējas kaut ko mainīt no iekšienes ir pamatīgi "apgrieztas", tas ir skaidrs arī tāpat, pašam nepārbaudot. Bet šādā gadījumā ir jautājums - kas tās ir par partijām, kurās cilvēkus no malas nepieņem, bet par kurām cilvēki, par spīti tam, balso un, kuras reāli pārvalda valsti.
Viegli noteikti nav un nebūs. Bet ir arī citi rīcības varianti. Ar to, ka aiziet un noskaidro, ka partijā nepieņem, tā lieta arī nebūs darīta.