tas vieglums, ar kādu dzīvo āfrikānis, ir lipīgs tikai tik ilgi, kamēr tev ir kāds āfrikānis blakus. tas plūstošais dejas solis, kas iespraucās vienmēr nesteidzīgās pastaigās, vai plaukstu sasišana roku vēzienā divreiz priekšā un divreiz aizmugurē - garie slaidie locekļi reaģē uz katru prāta untumu, galvai paliekot uz vienas ass, centra statiskā punkta, jo virs galvas līgojas liels grozs ar banāniem vai māla krūka, no kuras kā dzeltena sula līst ārā smalka auduma stērbeles. just now mēs brauksim, now now viss notiks - viņš saņem manu roku - es tev grasījos sūtīt vēstuli - roku viņš nelaiž vaļā, un es sapiežu viņējo - putekļu velns sagriežās mums apārt, man acis sāp, bet viņam tās ir mājas. minisvārkota koķete pārrauj mūsu satvērienu, man gribot negribot tai jāskatās pakaļ - jo tur nekad nav auksts, tur nekad nav jāsteidzas, jo neviens nekad nesteidzas, tur nekas nav jātīra, jo viss ir tik netīrs, tur neparko nav jāuztraucas, jo neviens neparko neuztraucas.
man tas viss ir tik ļoti tuvs. es to visu mīlu līdz asarām. bet te, atpakaļ zaļajās sūnās, esmu atkal sapīts pats iekš sevis. nule aizgāju uz mežu, kliedzu, rēcu, māžojos, dziedāju pilnā rīklē un metu kūleņus, lai arī spēka vēl nav un pat sirdsklauves dabūju. dzīves intensitāte te noslāpst sūnās, absorbējās mitrajās debesīs, enerģija atstarojas pret balto ādu un aiziet atpakaļ kosmosā, kas tikpat melns, kā ļaudis zemē, kurā iemīlējos.