esošajā politiskajā situācijā man vienmēr licies dīvains daļas kaut cik domājošo latviešu eskeipisms, stūrgalvīgi turpinot traktēt politiskos notikumus pēc politoloģijas un pīār tekstbukiem, spriežot par to, ko nozīmē tas, ka vēlēšanu dienā A stāvēja blakus B, vai ka C noteikti blefo, jo taču viņš ir vecs komunists, vai - jau konkrētāk, piemēram, - ka godmanis nav labākais premjers pašlaik, taču.. taču viņš nav dumjš, nē, dumjš viņš galīgi nav - zina, ko dara.

brīdī, kad bisneza vadība valstiskā līmenī banānu republikā kļuvusi acīmredzama un neviens no tās vairs nekautrējas, jo visus iesaistītos un vēl neiesaistītos draudzīgi satuvina savstarpēju vēl neizmantotu kompromatu ciešas saites (viens tur bijis prostitūta krievijā, cits īstenībā bijis čekas nagu maucējs, trešais - pedofils) - gluži kā puikas kopīgs noslēpums - brīdī, kad t.s. tauta ar konsekventu monetāro un fiskālo politiku tikusi pārvērsta (no apmierināta aitu bara) par bailēs drebošu un manipulējamu aitu baru, kas šausmās noraustās, kad kāda no taukfigūrām tik ar pušplēstu vārdu ieminas par lata devalvāciju, šādā brīdī - kā jau daži minēja - normally būtu jāsākas pilsoņu karam vai vismaz jāiet ielās un jādauza skatlogi, taču kaut drusku domājošais latvietis turpina izvērtēt notikumus, traktēt rezultātus, izvirzīt hipotēzes un maksāt hugely overpriced kredītus, kuri pa visiem kopā, izdalīti uz iedzīvotāju skaitu, sastāda 118 latu ikmēneša maksājumus turpmākos 20 gadus katram - es atkārtoju, katram - latvijas iedzīvotājam no 0 līdz 110 gadu vecumam.

welcum to my country.